Pirmais gads pēc «Precībām»

Ko Dievs mīl, to pārbauda, šī mūžīgā patiesība nav gājusi garām arī Liepājas teātrim. Pirms gada Spēlmaņu naktī astoņu balvu birumu saņēma Sergeja Zemļanska iestudētās Nikolaja Gogoļa Precības, ieskaitot arī absolūto atzīšanu – Grand Prix. Režisors pats sešas reizes kāpa uz skatuves, un Rīgas lidostā viņa rokas bagāžas svars krietni pārsteidza atļauto – viņam līdzi bija četras smagās «skatuves naglas». Vienlaikus šie panākumi noapaļoja un pabeidza kādu nozīmīgu posmu Liepājas teātra vēsturē, ko varētu dēvēt par «klaipēdiešu laiku».

Sezona, kas turpinājās pēc tā 23. novembra vakara, izvērtās sarežģīta – kā vienmēr, par uzrāpšanos kalna galā grūtāka ir noturēšanās spicē. Jau teju desmit gadus Liepājas teātris strādā bez pastāvīga štata režisora klātbūtnes, par vairākiem pat nerunājot. Teātra direktors Herberts Laukšteins darbojas kā intendants, uzņemdamies gan administratīvo, gan māksliniecisko vadību, un cenšoties izveidot vismaz noteiktu režisoru loku, kuri aizvien te atgriežas un var spriest par aktieru trupas potencēm un iespēju robežās tās vairot. Sezonas deviņus jauniestudējumus radījuši gan režisori, ar kuriem sadarbība ir pietiekami ilga un veiksmīga, – Dž. Dž. Džilindžers, Laura Groza-Ķibere, Gaļina Poliščuka, Viesturs Meikšāns, Dmitrijs Petrenko, Valdis Lūriņš, Regnārs Vaivars, gan debitants šeit Ģirts Šolis. 

Formāli sezonas plānam nav ne vainas. Tajā ir trīs lielās klasikas iestudējumi – Ibsena Hedai Gablerei un Moljēra Mizantropam klāt varētu skaitīt arī Deivida Heira Zilo istabu, kuras pamatā ir Artūra Šniclera luga Rondo. Ir melodrāma un situāciju komēdija Bella Figura un Paldies tev, draudziņ! – diemžēl tieši uz šiem žanriem tagad fokusējies reiz Liepājai tik ļoti nozīmīgais režisors Dž. Dž. Džilindžers. Ir izrāde par Liepāju (un tas šajā pilsētā un teātrī vienmēr ir bijis nozīmīgs skatītāju piesaistes veids) – Esi sveicināta, bohēma!. Ir izrādes – utopijas vai antiutopijas – Smaragda pils@ta. Enter un Biļete uz Tranaju, ko varētu attiecināt uz repertuāru bērniem un jauniešiem. Pašā sezonas nogalē tapis darbs ar vismazāko auditoriju un vislielāko radošo izaicinājumu – Kur pazuda saimnieks?.

Tomēr, paraugoties uz sezonu kopumā, tajā grūti atrast kādu augstāko punktu, radošo centru, kas vienotu ap sevi pārējos iestudējumus, saliedējot tos noteiktā mērķtiecīgā veselumā. Arī tāpēc, ka – lai man piedod Latvijas režisori! – pārskatāmā pagātnē lielāko atzinību un, kas vēl svarīgāk, laikmetīga teātra slavu teātrim nesuši krievu režisori Konstantīns Bogomolovs un Sergejs Zemļanskis, taču šajā «pēctriumfa sezonā» viņu darbu nav. Bet šie līderi ap sevi rada tik intensīvu radīšanas lauku, ka tas neizzūd vēl krietnu laiku pēc tam, kad viņi jau aizbraukuši no Liepājas. 

Vairākas izrādes Teātra Vēstneša numuros jau analizētas, tāpēc atļaušos pieskarties tām, kas uzrādījušas būtiskas teātra šābrīža darba iezīmes vai problēmas.

Klasika ar laika nobīdi

Vislielākās cerības, kā liekas, tika liktas uz Lauras Grozas-Ķiberes iestudēto Hedu Gableri un Moljēra Mizantropu Viestura Meikšāna režijā. 

Laura Groza-Ķibere tieši Liepājas teātrī, sadarbojoties ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, attīstījusi telpas redzējumu, ko, pieņemu, šejienes proporcionālajā, aktierim labvēlīgajā skatuves apjomā izdarīt ir daudz vieglāk, nekā tas ir Dailes teātra Lielajā zālē. Arī Hedā Gablerē tieši telpas iekārtojums rada nojausmu gan par varones eksistences veidu – ieilgušu gaidīšanu, kad beidzot sāksies īstā, nevis pagaidu dzīve, gan izmaiņām viņas psihē – paralēlajām dimensijām, šķitumiem un iespējamām halucinācijām. Pat manuskripta dedzināšana varbūt notiek tikai varones apziņā, jo liesmas redzamas… spogulī.

Šai izrādei bija visi priekšnoteikumi, lai tā varētu kļūt pa sezonas centru, ieskaitot to, ka pašai režisorei tā ir ļoti personiski svarīga, ne velti galvenā varone Anetes Berķes atveidojumā ir pat portretiski līdzīga Laurai Grozai-Ķiberei. Kas pievīla? Manuprāt – un to gribētos teikt arī par režisores iestudējumu Dailes teātrī Pēc Jūlijas jaunkundzes – Patrika Mārbera Ibsena un Strindberga lugu mūsdienīgojumi. Gan vienā, gan otrā gadījumā šie dramaturgi notvēruši ļoti būtisku sava laikmeta iezīmi. Proti, brīdi, kad 19. un 20. gadsimta mijā sieviete noteikti atsakās samierināties ar viņai piešķirtajiem trim K – bērniem, ķēķi un baznīcu, taču vēl nav tādu sociālo nosacījumu, lai varētu eksistēt patstāvīgi, ja vien viņai nav tāds izcils talants kā, sacīsim, Marijai Skladovskai-Kirī vai Aspazijai. Pārrakstot situāciju mūsu laikā, Hedai (un arī Jūlijas jaunkundzei) tiek izsists pamats zem kājām. Izceļot viņas ārā no objektīvās bezizejas, varonēm būtībā tiek laupīts iekšējais un ārējais konflikts. Un tad gribas gluži sadzīviski paraustīt plecus: par ko tu, meitenīt, «besies», ej un dari kaut ko, nevis trako pati un tracini pārējos. Līdz ar to apvēršas arī Ibsena lugas situācija – pretstatā histēriskajai, aiz bezdarbības trakojošajai Hedai, kādu to spēlē Anete Berķe, visi apkārtējie «mietpilsoņi» liekas pats saprāts un realitāte, un jāpiekrīt racionālajam un lietišķajam Leona Leščinska tēlotā Braka secinājumam – «normāli cilvēki tā nedara». Patiešām nedara.