LULŪ: Vēdekinds un Džilindžers

Vācu dramaturgs Franks Vēdekinds (1864–1918) ir viena no spilgtākajām modernisma ikonām, kura daiļradē (viņš rakstīja ne tikai lugas, bet arī prozu un dzeju) rodamas simbolisma un agrīnā ekspresionisma filozofiskās un estētiskās ietekmes. No amata brāļiem viņam tuvs bija 19. gadsimta novators Georgs Bīhners un laikabiedrs Augusts Strindbergs, ar ko viņš personiski bija pazīstams. Vēdekinda daiļrade nav iedomājama bez tā sauktās dzīves filozofijas, ar kuras spilgtāko pārstāvi Frīdrihu Nīči rakstnieks aizrāvās visu savu mūžu; protams, labi zināja darbus, kuros rodamas šā virziena galvenās tēzes, kas aktuālas arī viņa darbos, – Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara un Tā runāja Zaratustra. Dzīves filozofijas pētīšanas objekts – pati dzīve, kas tiek izprasta nevis kā ikdienišķa sadzīve, bet kā kosmiska kategorija, kā sinonīms dzīvībai. Bet pētīšanas metode – intuīcija. Dzīves filozofijas galvenie principi vēsta, ka pasaule ir mūžīga dzīves stihijas spēle; spēles būtība rodama spēka vairošanā, tieksmē atjaunoties; pasaule ir dzīvs organisms; cilvēkam vajag pakļauties dzīves stihijai, savienoties ar to. Protams, Vēdekinds nevarēja nezināt sava laikabiedra Zigmunda Freida sensacionālos atklājumus par cilvēka zemapziņu.

Vēdekinda luga ir piesātināta, pat pārsātināta ar zīmīgām detaļām un tēliem, kas paralēli tekstam sniedz būtisku informāciju par autora mākslinieciskajiem nolūkiem. Bez tam Lulū nav kāds poētiski abstrakts veidojums – darbības vietu un personu sociālajam raksturojumam ir būtiska nozīme. Darbība norisinās Berlīnē, Parīzē, Londonā – visos galvenajos Rietumeiropas 19. gadsimta beigu civilizācijas centros. Tātad parādība Lulū ir internacionāla, var teikt arī – universāla. Ekspresionisti lielpilsētu dēvēja par astoņkāji un uzlūkoja par netikumu purvu. Visvairāk konkrētu darbības vietu uzrādīts Berlīnes skatos – cirks, gleznotāja darbnīca, grezns salons, ģērbtuve teātrī, lieliska zāle vācu Renesanses stilā. Uzmanību piesaista trīsreiz variatīvi minētā darbības vietas saistība ar mākslu, ko pārstāv kā masu kultūra (cirks), tā elitārā kultūra (teātris, glezniecība). Bet salons un zāle ir grezni, labiekārtoti. Tātad Lulū lugas pirmajā daļā dzīvo visaugstākā materiālā komforta līmenī. Parīzē Lulū dzīvo lielā viesistabā, kura, cik jaušams no atsevišķām replikām, iekārtota visai pieticīgi. Turpretī Londonā varones miteklis ir šķirbaina bēniņu jumtistaba, kurā var nokļūt pa ļodzīgām kāpnēm. Tā darbības vietu krasā maiņa informē par Lulū materiālās dzīves katastrofālu lejupslīdi.

Uz Lulū pievilcības universālo dabu netieši norāda arī viņas mīļāko un/vai vīru sociālās lomas, kas aptver vai visas pilsoniskās sabiedrības sfēras. Viņu vidū ir mākslinieki (rakstnieks Alva, gleznotājs Švarcs), eksakto zinātņu pārstāvis – ārsts (Golls), komersants – avīzes redaktors (Šēns). Fakts, ka arī grāfiene Geršvica jūt pret Lulū juteklisku kaisli, liecina gan to, ka Lulū erotiskā pievilcība izplatās uz abiem dzimumiem, gan to, ka tai pakļauti arī sabiedrības augstāko slāņu pārstāvji – aristokrāti. Bet nogalina Lulū Džeks Uzšķērdējs. Tā ir atsaukšanās uz reālu vēsturisku personu – sērijveida slepkavu, kurš 19. gadsimta beigās Londonā nogalināja un sakropļoja vairāk nekā duci prostitūtu. Un tai pašā laikā Džeks Uzšķērdējs nav dokumentāla persona, jo viņš netika noķerts un viņa vārds netika uzzināts. Tātad viņš drīzāk ir mītiska persona, baisas – mokpilnas un pazemojoši vardarbīgas nāves iemiesojums. No «labāko aprindu» vīriešu pielūgtas sievietes līdz ielasmeitai – perversa slaktētāja upurim – tāds ir Lulū ceļš.