Paraudāt nevar

Kur ir robeža? Šāds jautājums vadījis režisoru Juri Joneli, iestudējot Daugavpils teātrī Annas Brigaderes Raudupieti. Robeža starp savu izvēli un to, ko no cilvēka gaida apkārtējie. Un vai nav tā, ka it kā savus lēmumus pieņemam tieši citu dēļ un tad saucam to par likteni? Tāds jautājums pēc izrādes noskatīšanās joprojām vada mani un neliek mierā. Gluži kā neatstājas arī aktrises Kristīnes Veinšteinas sastingusī seja. It kā viņa būtu skulptūra, ko ar drošu roku, tāpat kā jaunus zirgus iebraukdams, izveidojis postmodernais Pigmalions Raudups – jaunu un dzīvu sievieti padarot par akmeni. 

Raudupiete kopā ar pirms diviem gadiem šai pašā Eksperimentālajā zālē iestudēto izrādi Purva bridējs(-i) pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles, režisora Jura Joneļa jaunradē veido savdabīgu diptihu. Gan Blaumaņa, gan Brigaderes varoņi dzīvo skatuves vidē, kurā nav it nekā no laikmeta, kurā dzīvojuši un literāros darbos iemūžināti. Tomēr šeit nav arī brutāla pārcēluma uz citu laikmetu. Mūsdienīgumu rada mērķtiecīga koncentrēšanās uz tēlu attiecību psiholoģiju un ieskatīšanās dvēseles sarežģītajās dzīlēs. Edgars, Kristīne, vešeriene, Akmentiņš un visa muižas «svīta», kā arī Raudupu Ievas saime izrādē ir attīrīti no jebkādiem hrestomātiskajiem priekšstatiem, ar ko skatītāji apauguši no skolas obligātās literatūras, spilgtām kinofilmām vai iepriekš redzētiem iestudējumiem. Režisors Raudupietē, saglabājot sižetu un vēstījumu, stipri īsinājis tekstu un atteicies no valodas izteiksmes līdzekļiem, kādus lietoja pirms simt gadiem. Šajā skatuves versijā skatītājam pilnīgi veltīgi būtu lauzīt galvu, kas tas skrūvstiķis tāds ir. Un žīdam nav nekādas vajadzības runāt kroplīgā valodā, jo te neviens nav par varītēm jāsmīdina. 

Pārciest svešu jūtu uzplūdu

Scenogrāfa Krišjāņa Elvika veidotajā skatuves iekārtojumā gandrīz nekā nav. Tāds romantisks balts aizkars dibenplānā, pāris bezpersoniski krēsli un galds, uz kura šujmašīna. Šis priekšmets līdz galam nenostrādā un diezgan ātri arī tiek aiznests prom. Varbūt Raudupiete kādā brīdī grib pāršūt savu dzīvi, kas neder, bet tik tieša asociācija varētu būt par pieticīgu. Interesantāk un intriģējošāk ir redzēt, kā pie tās sēž Egils Viļumovs kaimiņa Kosas lomā. Vecais labais draugs kopā ar Ritvara Gailuma atveidoto skarbo Raudupu zināmā mērā iemieso Ievas likteni. Pie vīra esi, kaut kā jau to dzīvi jādzīvo, un Ieva pavisam lietišķi atzīst, ka neviens jau nespieda precēties. Ja pret vienu manipulatoru – varmācīgo vīru – Ieva saceļas, iebilst un strīdas, tad otru nemaz neatšifrē un viņam uzticas. Kosa, moralizēdams par grēku, darbina šujmašīnu un, izrādās, tieši īstajā brīdī ir pabeidzis šūt, lai Raudupa nāves brīdī pasniegtu Ievai melno sēru tērpu. It kā jau sen būtu ne tikai zinājis, bet pat gribējis šo vīru aizraidīt nāvē. Pēc šīm darbībām Kosu vairs nevar uzskatīt par nesavtīgu padomdevēju, kam rūp jaunās sievietes dzīves laime: viņš uzstājīgi mudina Ievu uzrunāt Kārli un iedveš viņai pārliecību, ka viņa taču puisim patīk. Tēls ir biedējošs savā sirsnīgumā, tomēr netop skaidrs pamatojums, kāpēc viņam šādi jārīkojas.