Ceļojums attiecību labirintā

Jaunā Rīgas teātra sezonas atklāšanas izrāde Linda Vista ir darbs, kas nosacīti iezīmē pārejas posmu gan paša teātra, gan tā vadītāja Alvja Hermaņa radošajā dzīvē. Pirmajā acu uzmetienā izrāde atgādina spēli drošā teritorijā, paļaujoties uz labu dramaturģiju un aktieru talantu. Ieskatoties dziļāk, atklājas precīzi veidota iestudējuma struktūra, kuras galvenais mērķis ir smagu tēmu padarīt vieglu. Ar šo uzdevumu iestudējuma radošā komanda arī teicami tiek galā.

Jaunas dzīves sākums

Amerikāņu dramaturga Treisija Letsa darbi nereti tiek salīdzināti ar Latvijā labāk pazīstamā īru rakstnieka Mārtina Makdonas lugām – abus autorus vieno nevairīšanās no marginālu sabiedrības slāņu portretējuma, kā arī sadzīviskā un groteskā līdzāsnostādīšana, atklājot mūsdienu dzīvi visā tās daudzslāņainībā un sarežģītībā. Arī Treisija Letsa 2017. gadā sarakstītā luga Linda Vista piedāvā gan sociālās hierarhijas, gan rakstura īpašību ziņā daudzveidīgu tēlu sistēmu, turklāt tās uzbūve veidota kā secīgu notikumu virkne, galveno varoni Vīleru katrā ainā konfrontējot ar citu cilvēku dzīves uzskatiem un tādējādi atklājot arvien jaunas šķautnes galvenā varoņa personībā. Mainoties sociālajam kontekstam un situācijai, Vīlers, līdzīgi kā jebkurš cilvēks savā dzīvē, pieņem dažādas lomas. Saskaroties ar paraugpāri – ārēji rezervēto Mārgaretu un introverto Polu, Vīlers šķiet kā no konvencionālajām dzīves sliedēm nogājis vilciens. Paliekot divatā ar jauniņo kaimiņieni Minniju, kuras dzīves dramatiskā amplitūda pārsniedz paša Vīlera pārdzīvojumus, viņš ieņem tēva lomu – mierinot, dodot padomus, mācot un neapzināti gūstot prieku par to, ka ir kādam vajadzīgs. Attīstoties lugas darbībai, šie un citi attiecību modeļi kļūst arvien sarežģītāki – notiek tas, kam nebūtu jānotiek, tiek pieļautas kļūdas, un Vīleram atkal jāatgriežas turpat, kur viņš bija sākumā – dzīves jēgas meklējumu priekšā.

Spēcīgie vizuālie simboli vienlaikus gan paplašina, gan sašaurina izrādes jēdzienisko slāni

Paradoksāli, ka izrādē, kas būtībā veltīta pusmūža krīzes arheoloģijai, ne reizi nav sajūta, ka Vīlera pasaule ir sabrukusi. Ne velti iestudējums sākas, Andra Keiša Vīleram un Jāņa Skuteļa Polam pašu spēkiem uz skatuves uzbīdot visas trīsarpus stundu garajai izrādei nepieciešamās mēbeles. Šī jaunās dzīves telpas uzbūvēšana skatītāju acu priekšā Lindu Vistu ļauj interpretēt ne tikai kā paša Vīlera stāstu, bet arī kā parafrāzi par JRT jaunās dzīves sākumu jaunajās telpās pie Dzemdību nama.

Ceļojums uz komiksu fona

Treisija Letsa piedāvāto kontrasta principu Alvis Hermanis izvērsis ne tikai izrādes tēlu sistēmā, bet arī telpas risinājumā un muzikālajā celiņā. 

Artūra Virtmaņa scenogrāfija rada ceļojuma ilūziju – mainoties komiksu estētikā veidotajiem skatuves prospektiem, iezīmējas jaunas nianses Vīlera stāstā. Fona zīmējumos krāsu eksplozija un amerikāņu kultūrsimbolu eklektika apvienota ar komiksiem raksturīgo shematizāciju un pārspīlējumu. Prospekti kļūst par ietvaru, kurā šķietami sadzīviskas dzīves ainas iegūst grotesku raksturu – tā, piemēram, asprātīgi risināto Žilas un Vīlera seksa ainu reproducē uz sienas redzamais erotiskā komiksa sižets, Vīlera un Minnijas attiecību izjukšanu telpiski iemieso 9/11 degošo Dvīņu torņu attēls, bet šķietami nevainīga divu draugu – Vīlera un Pola – domu apmaiņa uz dīvāna (nepārprotams pašcitāts no Hermaņa iestudētās Mišela Velbeka Pakļaušanās) norisinās Donalda Trampa un Baraka Obamas sabiedrībā. Spēcīgie vizuālie simboli vienlaikus gan paplašina, gan sašaurina izrādes jēdzienisko slāni. Sākoties ainai, skatītājam principā jau iespējams nojaust, kāds būs tās atrisinājums, tādējādi sižeta intrigas vietā atliek vien koncentrēties uz to, kā aktieri konkrēto epizodi izspēlēs. No pārāk dziļas iegrimšanas psiholoģiskā stāsta interpretācijā gan aktierus, gan skatītājus pasargā arī biežās pārbūves, kas izrādes vēstījumam piešķir komiksiem raksturīgo sadrumstalotību un dinamiku.

Pat aiz ārējā veidola maiņas nepārprotami strāvo traģikomiska apziņa par laiku, kas aiziet