Kaisles vilciena dīvainie maršruti

Vērtējot pēc kanoniskiem darbiem tapušus iestudējumus, apgalvojumi, ka tas nav Čehovs, bet tas nav Šekspīrs un šis jau nu nepavisam nav Tenesijs Viljamss, mūsdienu teātrī jau vairākus gadu desmitus «nestrādā» un nav nekādi argumenti. Postdramatiskā teātra situācijā jebkurš režisors ir tiesīgs jebkuru literāru darbu izmantot kā pamatimpulsu savas autorversijas/interpretācijas izveidei. Jautājums ir tikai par to, cik interesanti, talantīgi un oriģināli tas tiek izdarīts un ko no šīs jaunās versijas iegūst gan skatītāji, gan radītāji.

Regnārs Vaivars kā režisors ļoti aktīvi izmanto šīs tiesības, un viņa stereotipu grāvēja reputācija ir krietni iesakņojusies jau kopš Nepanesamā teātra arteļa laikiem, kad viņš līdzās latviešu tradicionālā teātra modeļa spridzinātājiem Viesturam Kairišam, Gatim Šmitam un Dž. Dž. Džilindžeram veidoja savas skandalozās izrādes Neatkarīgajā teātrī studijā Skatuve un citur. Tālab šķiet tikai loģiski, ka savām divu mūsdienu teātra klasiķu darbu interpretācijām – Antona Čehova Ivanovam un Tenesija Viljamsa lugai, kas latviešu teātrī līdz šim pazīstama ar nosaukumu Ilgu tramvajs, viņš meklējis principiāli jaunu pieeju.

Skumju mākoņa vietā – rudens karnevāls

Mani vienmēr aizrauj un sajūsmina tas, ja izrādes veidotāji visiem zināmā, pazīstamā materiālā spēj atrast un piedāvāt ko jaunu, negaidītu, pārsteidzošu. Tomēr, dodoties uz Dailes teātra jauniestudējumu Ivanovs! garām izrādes košajam plakātam ar kolhoznieku ražas svētkiem, uzmācās bažas, vai šoreiz nebūs par traku, jo – kāds gan Čehova dzīves nogurdinātajam varonim ar to sakars? Taču jau pirmie izrādes mirkļi šīs bažas kliedēja. Gurdenas ekspozīcijas vietā Ivanova nolaistajā muižā – vitāla, krāšņa un dinamiska svētku procesija cauri skatītāju zālei uz skatuvi, skanot līksmām, trakulīgām melodijām (mūzikas konsultants Juris Vaivods), kas rada īstu svētku atmosfēru. Atturīgu pelēkbaltmelnu vai pasteļtoņu kostīmu vietā – koši, karnevāliski ģērbi pilnā krāsu spektrā ar svētku vainagiem galvās, vārpu saišķiem rokās un sarkanu lenti Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Babakinas kuplajā matu pīnē (kostīmu māksliniece Madara Botmane). Vēlāk uz skatuves parādās īsta klusā daba ar ķirbju krāvumiem, siena kaudzes – un kālab gan ne? Režisora princips – izvest Čehova varoņus ārā no iekštelpām, kur viņi tikai runā un runā, skumst un skumst un cieš un cieš, – manuprāt, attaisnojies pilnā mērā un realizēts ļoti pārliecinoši.

Varoņa «kaisles vilciens» – dzīves alku, cerību un kaislu jūtu vilciens – jau pasen aizgājis vai avarējis

Tieši uz šā vitālā, krāšņā fona jo izteiksmīgāk atklājas Ivanova rēnā ikdienas eksistēšana. Šis Čehova varonis nav par savu vidi garīgi pārākais, novecojošais «krievu Hamlets», kādu to savulaik interpretēja Inokentijs Smoktunovskis. Ne arī traģiski vērienīgais Ulda Pūcīša Ivanovs Ādolfa Šapiro ievērojamajā iestudējumā Jaunatnes teātrī, kuru nomāca «vienojošas idejas» trūkums un nespēja realizēt savus ideālus aprobežotā, merkantilā vidē un kurš bija garīgās inteliģences protesta simbols smacējošajos padomijas apstākļos. Artūra Skrastiņa Ivanovs ir «jebkurš», viens no mums, ļoti atpazīstams, ikdienības nomākts un izdegšanas sindroma skarts indivīds, kurš eksistē savu agrāko cerību, sapņu un ideālu kapsētā, ko simbolizē izcirtums ar daudzajiem nocirsto koku stumbeņiem (scenogrāfi Regnārs Vaivars un Toms Grīnbergs). No lugas pirmā, komēdijiskā, un otrā, dramatiski traģiskā varianta režisors izveidojis savu versiju, kurā dominē ironija un vēss, lietišķs skats no malas.

Artūra Skrastiņa Ivanova remdenā, teju vienaldzīgā esība lomā rada iespaidu, ka viņa varoņa «kaisles vilciens» – dzīves alku, cerību un kaislu jūtu vilciens – jau pasen aizgājis vai avarējis. To vairs nedarbina ne mīlestības, ne darboties alku enerģija. Skumjš un noputējis tas čurn nemīlīgajā muižā kā Dieva aizmirstā stacijā, kur to ieraudzījusi un nu pūlas izvilkt dienas gaismā enerģiskā kaimiņmeiča – Anetes Krasovskas Saša. Uzņēmīgajai, pāraktīvajai meitenei šķiet, ka viņai «degvielas» pietiks abiem. Tāds labestīgas, dīkas, bet darboties gribošas meitenes pašapmāns, ilūzija, sava veida bēgšana no ikdienas un skopās, valdonīgās māmiņas ievārījumu burku grēdām. Anetes Krasovskas varone ir īsts karnevāla bērns – brīvā, vaļīgā tērpā, kailām kājām un griežas savas enerģijas virpulī kā vilciņš. Un Sašas dzimšanas diena, kad fonā greznojas vesels vezums ar rudens veltēm un teju katrs no viesiem cenšas gaviļnieci iepriecināt ar pašaudzētu ķirbi, izvēršas par svētku kulmināciju, kur virmo dzīvesprieks, enerģija, skan joki un smiekli un viss šķiet iespējams – kā Laura Dzelzīša Borkina ātri uzceptajās fantāzijās un utopijās.

Krāšņo svētku skarbās paģiras

Svētku viesu raksturojumā grotesku un ironiju nav žēlojis ne Čehovs, ne Regnārs Vaivars. Kā komiska balles pavēlniece smagiem soļiem stampā Vitas Vārpiņas Zinaīda Savišna, kura vēl ir gana vitāla, rudens krāšņumā ziedoša un neatsakās arī pakoķetēt ar viesiem. Parasti lugas interpretācijās bez žēlastības tiek kariķēta grāfienes titula kārotāja, turīgā atraitne Babakina, tālab svaigi šķiet tas, ka šajā versijā Ilzes Ķuzules-Skrastiņas varone ir dzīva, temperamentīga karnevāla procesijas vadītāja. Patiesi košākā puķe šajā daudzveidīgajā lauku dendrārijā, kura pelnījusi vitālu, pilnasinīgu dzīvi, ne tik vien kā nokļūšanu pie Jura Bartkeviča nīkulīgā grāfa Šabeļska sāniem. Manis redzētajā izrādē aktierim, neraugoties uz smieklīgo ietērpu un izdarībām ar biksēm, tomēr izdevās ieskicēt «bijušā Ivanova» tēmu, proti, tāda cilvēka drāmu, kurš savulaik bijis ideālu un cerību pilns, bet tagad velk savu dzīvi nožēlojamos apstākļos un atkarībā no citiem.