Rainis un virsskaņa

Tajā dienā, kad notika Pūt, vējiņi! pirmizrāde Nacionālajā teātrī, režisors Elmārs Seņkovs intervijā (KDi ,13.09.2018) nosauca šo Raiņa lugu par traģēdiju, kurai piemīt virsskaņa. Šis vārds manā apziņā uzreiz kļuva par jēdzienu: iespējams, tieši virsskaņa ir tā mūžīgi mainīgā komponente, kuru atminot, turklāt noteiktā laikā un vietā, darbs iegūst jaunu jēgu. Nesadzirdējušam to, varbūt vispār nav vērts lieku reizi ķerties klāt klasikas sējumiem – lai dus savos vēstures putekļos. Bet, ja esi sadzirdējis, tad nedrīksti vairs liegt to saklausīt arī citiem. Jo virsskaņa sniedz jaunu uzzināšanu, atklāsmi. 

Trepes augšup un dziļumā

Pūt, vējiņi! jaunuzvedumā atklāsme sākas jau ar Monikas Pormales ideju par kori kā «dzīvo telpu», ko režisors Elmārs Seņkovs aizrautīgi pieņēmis, lai kopā ar horeogrāfiem Jāni Purviņu  un Agati Bankavu, kostīmu māksliniekiem MAREUNROL’S, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu paplašinātu un daudzkāršotu. Šī ideja piešķir izrādei stingru struktūru jeb iekšējo sakarību režģi.  Taču kā patiesi novatoriska mākslas ideja, tā iedarbojas gan emocionāli un jutekliski, gan arī intelektuāli, rosinot skatītāju pašam meklēt un radīt aizvien jaunas asociācijas, kontekstus un nozīmes. Taču iespējams palikt arī emociju un jutekļu varā, un tā arī būs atklāsme.

Koris iemieso pašu tautas dziesmas esenci – ir anonīms un individualizēts vienlaikus

Monikas Pormales «dzīvā telpa» šajā izrādē man liekas tikpat nozīmīgs krustpunkts Latvijas scenogrāfijas attīstībai, kā savulaik Ilmāra Blumberga apvērstā piramīda Henrika Ibsena Brandā (1975). Proti, tā maina pašu izpratni par telpas eksistēšanas iespējām izrādē, iemieso neskaitāmus nozīmju slāņus, savieno racionālu skatījumu ar zemapziņā vai mentalitātē slēptām nojausmām. Tās trepes ved vienlaikus augšup un dziļumā. Turklāt līdzību ar Brandu pastiprina mūzika, Imanta Kalniņa vāgneriskais vēriens (par ko raksta Līga Ulberte KDi, 20.09.2018), piešķir skatuves uzbūvei un darbībai papildus dimensijas, iedarbina atmiņas un iztēli. 

Koris, kas eksistē kā dzīva, mainīga telpa, izsauc bezgalīgu asociāciju rindu. Tas iemieso pašu tautas dziesmas esenci – ir anonīms un individualizēts vienlaikus, tieši tāpat kā tie cilvēki, kam reiz prātā uzplaiksnījuši dainu vārdi, kuri pēc tam gadusimtos, paaudzēm cauri noslīpējušies līdz spožajai četru rindiņu metaforai. Koris, sadaloties vīru un sievu balsīs, simbolizē mūžīgo dzimumu un visa esošā pretstatu. Tas savieno laikus: tie reizē esam «mēs paši» plēves lietusmētelīšos un keponos, kā arī teātra pirmmeta, antīkā teātra koris: traģēdijas galvenais dalībnieks, vērotājs un soģis. Šīs ir tikai dažas asociācijas, kas uzzibsnījušas, skatoties, kā izrādē vienotā telpā savienojas trepes un jauniešu stāvi uz tām, krāsas, kustība un gaisma.

Skrupulozs bijis horeogrāfu Jāņa Purviņa un Agates Bankavas darbs, izveidojot korim (kas patiesībā ir dejotāji) nepārtraukti mainīgu pat ne kustību, bet eksistences partitūru. Jo koris reizē ir arī Daugava, vējš, viļņi, saules zelta ņirboņa tajos, dzīvā, nerimtīgā straume, kas tek, lai savienotos ar pasaules lielajiem ūdeņiem, un beigās aiznes Ulda laivu «jūras baltā augstumā». Un brīžiem viņi ir vienkārši mēģinājumā noguruši jaunieši, kas gaida savu uznācienu. Tā ir gluži fantastiska, kustības radīta divdabība – cilvēki iemieso stihiju un iznāk no tās, lai kļūtu par mūsu laikabiedriem. Kora dalībnieki neko «nespēlē», un tas veido īpašu lietišķības un vispārinājuma savienojumu. 

Taču pats būtiskākais, man liekas, ir tas, ka «dzīvā telpa» ļauj raudzīties uz visu, Monikas Pormales vārdiem runājot, caur Dziesmusvētku prizmu. Jo tajos koris un klausītāji ierobežotā laikā top par vienību – tautu, kas, svētkiem beidzoties, atkal izkaisīsies par nervoziem, politikas un darba nomāktiem indivīdiem. Dziesmu svētki ir nācijas ideālais, uz īsu mirkli sasniedzamais variants. Šī patētiskā, bet svarīgā atziņa ir viens no izrādes iedarbības avotiem. Turklāt tā šajā atklāsmē sasaucas ar citu Pūt, vējiņi! interpretāciju – pirms septiņiem gadiem tapušo Dž. Dž. Džilindžera un Kārļa Lāča muzikālo versiju Liepājas teātrī. Arī tur precību viesi, no paģiru miega modušies, nāca pret mums dziedādami un šajā radīšanas brīdī no pūļa kļuva par tautu. Divi pilnīgi atšķirīgi mākslas darbi ar katarsisku spēku pauž domu, ko vajadzētu iegravēt sienā kādā sēžu telpā, kur aizvien no jauna tiek spriests, kamdēļ dot naudu mākslai, ja nepietiek slimnīcām un skolām, – baru par tautu padara kultūra.

Šaurais tuvuma lauks

Elmārs Seņkovs iestudējis izrādi tik minimālistiski, cik vien tas iespējams. Izteiksmes līdzekļu ir pavisam maz, un arī tie izmantoti ļoti lakoniski. Galvenais no tiem ir tā Monikas Pormales minētā Dziesmusvētku prizma, caur kuru skatīti arī visi lugas tēli.