Būtiskais nav virspusē
Redaktores sleja
Atkal ir pienācis laiks, kad politika traucē domāt par mākslu. Tieši pēc nedēļas notiks Saeimas vēlēšanas, bet tad, kad žurnāla numurs nonāks pie lasītājiem, mēs jau zināsim, cik redzīgi esam bijuši, cik labi esam spējuši saskatīt starpību starp to, ko mums rāda, un tā, ko tas nozīmē, saredzēt aiz kustības mērķus un virzītājus. Un tieši māksla taču mums šajā ziņā būtu varējusi palīdzēt!
«Iztēle ir mākslas īstā dzīve,» tā pirms vairāk nekā simt gadiem rakstīja Edvards Gordons Kreigs, aicinādams uzticēties sev, nevis šķietamajām reālijām, iztēloties, kas spēlējas ar cilvēkiem lielajās traģēdijās, kas, teiksim, virzīja lēdijas Makbetas roku, «kas turēja viņu pie elkoņa un vadīja, kad viņa notriepa kambarkungus ar asinīm». Laikmetā, kad naturālisms un reālisms bija skatuves jaunums un spožs atklājums, kad valdīja ilūzijas, ka cilvēks kā mehānisms, lai arī sarežģīts, ir sadalāms pa sastāvdaļām, izprotams un tātad labojams, Kreigs centās pierādīt saviem līdzbiedriem, teātra ļaudīm, ka acīmredzamais vēl nebūt neliecina par patieso un būtisko, ka aiz tā eksistē cita, dziļāka dimensija.
Šai dziļuma dimensijai veltīta numura tēma par poētisko teātri, ko tās redaktore Ieva Struka formulējusi vienādojumā «poētiskais = būtiskais». Ne dzejas vārds nosaka, vai teātris ir poētisks, bet tieši tā spēja atšķirt galveno no otršķirīgā, virspusējo no slēptā, šķietamo no patiesības. Poētiskais teātris bija spēcīgs mākslas rīks padomju laikos, jo tieši ar to varēja padarīt saskatāmu zemtekstu, atklāt patieso nozīmi, kas slēpās aiz vai starp vārdiem. Šodien poētiskais teātris vairs nav kopējā slepenā valoda. Taču joprojām tas spēj runāt par lielām lietām un ietiekties mūsu kolektīvajā apziņā un arī zempziņā daudz precīzāk nekā reālistiskā skatuves māksla.
Edvards Gordons Kreigs, Pēteris Pētersons, Viesturs Kairišs, Indra Roga, Elmārs Seņkovs, Reinis un Krista Dzudzilo šajā numurā tieši vai caur saviem darbiem runā par būtisko. Ja vien mēs spētu viņus sadzirdēt mākslā un sadzirdēto izmantot dzīvē.