Slavenības pēdējā intervija

Mārtiņa Vilkārša eleganti iekārtotā salonā ar augstu, baltu atvērtu logu kreisajā pusē un šķietamu stikla sienu dibenplānā satiekas šīs lugas varoņi. Slavena rakstniece Ulja Rihte un necils poļu žurnālists Kšištofs Zeliņskis, klāt ir arī fotogrāfs Maikls, kas fiksē šo sarunu, rakstnieces meita Natālija Blūmenšteina un literārais aģents Stīvs Rakūns, līdzi darbojas arī noslēpumaina persona, ko autors nodēvējis par Teicēju. Šaura sabiedrība, kurā saceļas pretrunīgu kaislību vētra. 

Ivana Viripajeva lugā, ko Liepājas teātrī iestudējusi Māra Ķimele, ir daudz teksta un pavisam maz norāžu uz ārējām norisēm. 

Elegantā darbības vide uzliek tēlotājiem savus nosacījumus: te ir gan kaut kas no smalko aprindu hronikās atainotās demonstratīvās izrādīšanās, piemēram, atkārtotais personu defilē pret skatītāju rindām, te ir dancis ap viskija traukiem uz dzērienu galdiņa. Bet ir arī grūti atšifrējamā mēbeļu pārstumšana. Ir noslēpums, ko iemieso Rolanda Beķera gandrīz vai izdejotais Teicējs, ik pa laikam izsakot kādu sentenci, kam ar ārējiem notikumiem visai tāls sakars. Drīzāk tas ir asociatīvs, pat tēlains komentārs, vārdu sakot – norādījums uz kādu citu, tālāku, dziļāku stāstu, kas īsti atklāsies tikai izrādes pēdējos brīžos. Un pats Teicējs jau arī, kā saprotam no skatuves darbības, citu acīm paliek neredzams, viņu redz tikai galvenā varone Ulja. Kad stikla sienas vietā skatuves dibenplānā izgaismojas agrāk nemanīts dziļums, redzam Mārtiņa Vilkārša un Dainara Albuža videoprojekcijas, kurās Teicēja tēla jēga un nozīme jau ievirzās pavisam citā, vēl daudz nosacītākā dimensijā. Galvenās varones apziņā Rolanda Beķera fascinējošais tēls dzīvo kā mirušā mīļākā nemitīgā klātbūtne, kā vienīgā vērtība, pēc kuras tiekties, kam līdzināties vai ar ko izlīdzināties nāvē.

Izrādes gaitā vairākkārt dzirdam vēlēšanos noformulēt, kas tad ir virsrakstā liktais saviļņojums. Tiek piedāvāti vairāki varianti, taču beigu beigās paliek tikai viena atziņa – tā ir mīlestība. Tiktāl viss skaidri un uztverami risināts.