Andreja Upīša vēsturiskās traģēdijas
Lugas gadsimta garumā
1962. gada Akadēmiskā Drāmas teātra «Žannas d’Arkas» iestudējumā titullomā bija Antra Liedskalniņa, taču «iezīmējās zināma nesaderība starp Antras Liedskalniņas skatuvisko patiesīgumu un to emocionālo kāpinājumu, ko izrādē gribēja panākt A. Amtmanis-Briedītis.» (Anda Burtniece)
Režisora Andreja Miglas uzvedumā Spartaks (1970) Liepājas teātrī bija tradicionāls, bet visus pārliecināja Daumants Milgrāvis, kura varonim piemita «dīvains garīgs aizlauzums, vientulība, nespēja nodibināt kontaktus ar saviem racionāli ievirzītajiem cīņu biedriem, vīrišķīgas skumjas un nolemtības sajūta.» (Silvija Radzobe)
Valdis Lūriņš ir vienīgais režisors, kas Drāmas (Nacionālajā) teātrī iestudējis visas A. Upīša vēsturiskās traģēdijas. Spartaks (1977). «Tēlu grupējumi, plastiskā izteiksmība līdzvērtīga, dažviet pat izteiksmīgāka nekā vārds.» (Lilija Dzene)
«Karnevāls» (1982) pēc traģēdijas «Žanna d‘Arka» motīviem ar Ilzi Rūdolfu galvenajā lomā. «Izrādes ideja nepārprotama: nonkonformisms.» (Lilija Dzene)
«Mirabo» (1987). Titulvaronis «R. Zagorska atveidā vīrišķīgi pašpārliecināts, pūļa dievināts elks, ātri apjauš savu pārākumu un izmanto savtīgos nolūkos.» (Lilija Dzene)