Par Pēru Gintu
Trūkstošās lappuses no Ulda Pūcīša publicētās dienasgrāmatas
Ar redaktores un izdevējas Māras Vildes laipnu atļauju Teātra Vēstnesis publicē grāmatā Uldis Pūcītis. Dienasgrāmatas neizmantotās lappuses, kurās aktieris garu negulētu nakšu pārdomās sīkumos iztēlojas savu sapņu lomu – Pēru Gintu.
Ir pagājušā gadsimta sešdesmito gadu pirmā puse, vēl turpinās pēcstaļina «atkusnis», kad pēc sociālistiskā reālisma ideāltēliem spodros lakatiņos un gludinātos darba tērpos mākslā ļauts ienākt citādam cilvēkam. Vispirms pieticīgi – kā kārtīgam, bet gluži ticamam jaunam cilvēkam, darba darītājam, ko Latvijas teātrī ieved Gunārs Priede, Pēteris Pētersons un Eduards Pāvuls ar Uģi no Jaunākā brāļa vasaras (1955). Nupat ir pienācis laiks, lai uz skatuves parādītos cilvēks «no ielas», turklāt tieši tāds, kāds viņš tur atradies – palaikam nesaķemmējies, cauros zābakos, paša likstu vai garastāvokļa nomākts, nevis sociālistiskā darba un kolektīva ielīksmots. Šim jaunajam mākslas cilvēkam vajag savus izteicējus, un tādi rodas. Tāda ir Dina Kuple, Edgars Liepiņš, pēc gadiem desmit pievienosies Rihards Rudāks. Bet visspēcīgāk šo jauno laikmeta tipu izsaka Uldis Pūcītis. Paskarbu, stūrainu seju, kas galīgi neatbilst klasiska daiļuma kanoniem, garš un savdabīgi, drusku klamzīgi graciozs. Savs un pats. Pretnis visam, nepiekritējs nekam. Jau Konservatorija Teātra fakultātē iemantojis dauzoņas un strīdupoļa slavu. Visos teātros gribēts, jo nevaldāmi talantīgs. Visos teātros šajā laikā svešs, jo režija, kurai viņa personība būtu vajadzīga, arī vēl tikai top. Ādolfs Šapiro vēl studē, Pēteris Pētersons vēl nav ķēries pie sava dzejas teātra realizēšanas.
Mētādamies starp Dailes teātri, kur vēl studiju laikā nospēlēta sliktā puiša Vitauta Kraula loma Gunāra Priedes lugā Pozitīvais tēls, Liepāju un Jaunatnes teātri, viņš visur pagūst iekrist acīs ar savu pilnīgi citādo patiesības izjūtu. Tā atšķiras arī no Eduarda Pāvula sirsnīgās organikas, kas atplaukusi Priedes lugās. Pūcīša varoņu neatņemam iezīme ir spītība, kaut kāda sevišķa galējās taisnības apziņa un «cemme», ka nekas no tā nav sasniedzams. Viņš ir pretrunu pilns un mazliet vēlāk šo laikmeta tipu tieši Ulda Pūcīša veidolā saglabās Rolands Kalniņš filmā Četri balti krekli (1967).
Bet šobrīd Uldis Pūcītis sapņo par Pēru Gintu, ko Dailes teātri iestudē Eduards Smiļģis. Pūcītim ļauts skatīties un varbūt, varbūt…
Tā jau ir režisora karjeras norieta izrāde, kas neatnes gandarījumu ne aktieriem, ne skatītājiem. Eduards Pāvuls, kam uzticēta titulloma, mokās, jo viņa organiskajam tēlojumam ir svešs Eduarda Smiļģa reiz spēlētās lomas patoss. Kā raksta Lilija Dzene, kas jaunas kritiķes asredzībā skatās uz šo iestudējumu, Pāvula loma lūza gabalos, īsti labs viņš bijis tikai divskatos ar Almas Ābeles cēlo, mīlošo Ozi.
Vai kaut kas varētu būt citādi, ja Smiļģis atļautu spēlēt arī vērotājam Pūcītim? Ja piekristu, ka kopā ar viņu izrādē piedalās Emīlija Bērziņa, kas bija sagatavojusi Ozes lomu un reiz to parādīja mēģinājumā – pati drusku no troļļu puses, «viņa ķērca kā vārna, sita, spārdījās, spļāva virsū,» kā atceras Pāvuls Lilijas Dzenes grāmatā Aktieris pret savu gribu. Ja šai Ozei būtu dēls, kas paģiru moku rītā sakās jūtam, kā troļļi viņam iegriež acī… Varbūt tas būtu pavisam cita laikmetīguma līmeņa teātris. Bet varbūt tā būtu katastrofa, jo nu izrādes audums tiktu galīgi saplēsts līdz driskām.
Savu Pēru Uldis Pūcītis dabūja. Pēc 15 gadiem, Jaunatnes teātrī, Ādolfa Šapiro vērienīgajā iestudējumā, kā raksta Silvija Radzobe, «traktējot Ibsena darbu eksistenciālisma filozofijas garā, kur Pērs pirms nāves, atrodoties robežsituācijā, nesaudzīgi pārvērtē visu savu dzīvi. Un traģiskā apskaidrībā saprot, kas viņš varēja būt, bet nekad vairs nebūs». Bet tā jau ir pavisam cita leģenda.
Dienasgrāmatā saglabāts Ulda Pūcīša rakstības stils.