Neticams ceļojums uz paradīzi

Igaunijas teātri savas valsts simtgadi svinēja pārliecinoši un ar plašu vērienu, katrā no tiem ir tapušas izrādes, kas vēsta par to vai citu vēstures notikumu, kurš noteicis tautas likteni. Šajā kontekstā dzimusi un savu īstenojumu radusi unikāla Laura Gundara iecere – pastāstīt par padomju režīma sadismu kabarē priekšnesumu stilā. Idejas īstenojumā par uzticamu sabiedroto kļuvis Igaunijas teātris Piip ja Tuut Teater, ar kuru radošās saskaņas pamati tikuši ielikti jau 2016. gadā, kad Gundars tajā iestudēja Šekspīra Hamletu. Par Piip ja Tuut Teater un latviešu Teātra TT kopprojekta Cabaret Siberia jeb Kabarē Sibīrija neparastumu varēja pārliecināties arī skatītāji Latvijā. Oktobra vidū, pateicoties Teātra TT producentes Annas Putniņas iniciatīvai, izrāde tika parādīta Rīgā. Tas ir muzikāls «stāsts par diviem populāriem brīvvalsts laika kabarē māksliniekiem, kas 1941. gada 14. jūnijā tiek izsūtīti lopu vagonos uz Sibīriju. Viņu ceļojums tiek skatīts neparastā leņķī: izrāde sastāv no desmit kabarē numuriem, kuros abi izsūtītie baisajos apstākļos gan meža izstrādē, gan zvejā, gan tālo Ziemeļu raktuvēs pūlas izdzīvot, saglabājot savus ideālus,» vēsta izrādes programma. Šeit vietā ir piebilst, ka izrādes librets ir veidots, balstoties arī Oļģerta Krodera atmiņās par izsūtījuma laiku un apstākļiem. Protams, ir principiāli uzsvērt, ka izvēlētā tēma ir vienādi būtiska visu trīs Baltijas valstu liktenī. Tomēr svarīgi akcentēt, ka šīs tēmas atklāsmes forma – kabarē – atbrīvo to no jebkādas faktoloģijas, sadzīviskas konkrētības, līdz ar to jo sevišķi organisku padarot atmiņu un sāpju saplūsmi. 

Darbības zemteksts aizved principiāli citā – garīgā dziļumā. Vēstures šausmas tiek skatītas mūžības acīm

Rīgā izrādi Kabarē Sibīrija rādīja vietā, kas arī tika izvēlēta principiāli. Kā savulaik izrāde Pieskaries baltajam lācim (2003) tika spēlēta Okupācijas muzejā, tā arī tagad viesizrāžu organizatori bija atraduši izsūtījuma tēmai atbilstīgu telpu, proti, Dzelzceļa muzeju. Sajūta bija tāda, ka vēl mazliet un gar acīm aizklabēs lopu vagoni, kuru dubultnieks kaut kur tepat netālu stāv, sastindzis atmiņu šausmās. Tajā pašā laikā apkārt valdošā atmosfēra ir gluži vai jautra. Simpātisks klauns grozās skatītāju priekšā, smaidot atgādina, ka jāizslēdz telefoni, ja nepieciešams – palīdz tikt galā ar austiņām (Anna Putniņa parūpējusies par sinhrono tulkojumu latviešu valodā), ar maigu uzmanību ielūkojas skatītāju rindās. Kopumā visu noskaņojums labvēlīgi ieinteresēts, kāds tas mēdz būt aizrautīga kabarē trakulību gaidās. 

Sākoties darbībai, diezgan ātri atceries, ka izrādes nosaukumu papildina apakšvirsraksts Neticams ceļojums uz paradīzi. Skaidrs, protams, ka tajā ir ieslēpta rūgta ironija, bet pamazām sāc uztvert galveno. Šī izrāde ir unikāla ne tikai tādēļ, ka kabarē priekšnesumu spēles formā tiek vēstīts par ciešanām. Darbības zemteksts aizved principiāli citā – garīgā dziļumā. Vēstures šausmas tiek skatītas mūžības acīm. Ne reizi vien L. Gundars ir pārliecinājis par savu māku vērojumu un pārdomu dziļumu ieskaut smieklu gredzenā. Kā, piemēram, viņa lieliskajā izrādē Minga rēgi (Teātris TT, 2013) caur smiekliem tika atsegta postpadomju telpas sāpe: kā un kāpēc izveidojusies sev un citiem nevajadzīga vientuļnieku paaudze. Tā arī Kabarē Sibīrija tiek uzsvērts atgādinājums par brīvības būtību – tā ir tikai un vienīgi cilvēka patiesi brīvā dvēsele.