Teātra politiskā puse

Novembrī Sanktpēterburgā risinājās septiņpadsmitās Eiropas teātra balvas un piecpadsmitās šīs balvas programmas Jaunā teātra realitāte pasākumi. Paralēli norisinājās arī Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas AICT/IATC kārtējais pasaules kongress, kura ietvaros īpašā Tālijas balva tika piešķirta vācu teorētiķim Hansam Tīsam Lēmanam. Viņa pētījums Postdramatiskais teātris tulkots daudzās pasaules valodās, un tā nozīmīgumu savā kritikas praksē un teorētiskajā darbā apliecināja profesionāļi gan no Eiropas, gan no Āfrikas, Ķīnas un Indijas, uzsverot, ka mūsdienu teātrī nav iespējams ignorēt viņa secinājumus par dramatiskā teksta fragmentārā rakstura palielināšanos un citām izmaiņām globālajā performatīvajā ainavā.

Izcelt un novērtēt jaunās tendences, virzienus un meklējumus mūsdienu teātrī

Par pirmo prestižās Eiropas teātra balvas laureāti 1986. gadā kļuva režisore Ariana Mnuškina, turpmākajos gados šo balvu ieguvuši tādi režisori kā Pīters Bruks, Džordžo Strēlers, Roberts Vilsons, mūsdienu dejas guru Pīna Bauša, aktieri Izabella Ipēra, Džeremijs Aironss un citi. Šogad balva tika piešķirta režisoram Valērijam Fokinam, bet ar īpašu balvu novērtēta spāņu aktrises un režisores Nurijas Espēras daiļrade. Jaunās teātra realitātes balva, kuras iepriekšējo gadu laureātu vidū ir gan lietuviešu režisori Eimunts Nekrošus un Oskars Koršunovs, gan Vācijas kolektīvs Rimini Protokoll un mūsu pašu Alvis Hermanis, šogad tika piešķirta vairākiem māksliniekiem. To vidū bija zviedru kolektīvs Cirkus Cirkor, beļģu – marokāņu horeogrāfs Sidi Larbi Čerkaoui, kā arī režisori Jans Klata no Polijas, Tjago Rodrigess no Portugāles, Žiljens Goslins no Francijas un Milo Rau, režisors un žurnālists no Šveices. Eiropas teātra balvas pasākumu programma ietvēra diskusijas un tikšanās ar balvas laureātiem, kā arī viņu izrāžu skates, bet ciklā Atgriešanās bija iespēja redzēt agrāko gadu balvas ieguvēju, Pēterburgas režisoru Ļeva Dodina un Andreja Mogučija iestudējumus.

Politika un tulkojuma problēmas 

Jaunās teātra realitātes mērķis ir izcelt un novērtēt jaunās tendences, virzienus un meklējumus mūsdienu teātrī. Jans Klata ar H. Ibsena lugas Tautas ienaidnieks iestudējumu pārstāvēja sociāli un politiski aktīvā teātra virzienu, kam luga kalpo par rāmi un spoguli, lai runātu par mūsdienu sabiedrības problēmām un masu mediju nozīmi sabiedrības dzīvē. Tjago Rodrigess izrādē Sopro pētījis gan to, kādas sekas varētu būt nacionālā karoga aizdedzināšanai uz Lisabonas Nacionālā teātra skatuves (jo Nacionālajam teātrim pēc viņa domām jābūt vietai, kur var īstenot neiespējamo), gan teātra dabu tā radīšanas kolektīvās pieredzes aspektā un nemitīgā procesā. Dažādu kultūru pieredzes krustojās Čerkaoui dejas trupas uzvedumā Puz/zle, kur ar dejotāju ķermeņu, dzīvās mūzikas, dziedāšanas, perkusiju un video palīdzību tika radīta metafora par pasaules un cilvēka rašanos, sabrukumu un atdzimšanu vēstures gaitā. Ar neierastu estētiku, emocionālu un asprātīgu kustību, vokāla, mūzikas un video sintēzi pārsteidza zviedru trupa Cirkus Cirkor, kas darbojas kā pastāvīga meistardarbnīca ar izglītojošiem mērķiem, ikdienā viesojoties marginālās Zviedrijas pilsētu daļās un iepazīstoties ar cirka prasmēm, ko atveduši sev līdzi imigranti no visas pasaules. Milo Rau dokumentālā filma Kongo tribunāls savukārt demonstrēja satriecošu stāstu par ilgstošu asiņainu ekonomisko karu. Kongo, kur starptautisko raktuvju un vietējo kompāniju konfliktu rezultātā sācies īsts pilsoņu karš, tiek dibinātas nelegālas militāras vienības un valsts pilsoņi aplaupa un slepkavo cits citu. Šajā iekšējā karā pēdējo divdesmit gadu laikā dzīvību zaudējuši seši miljoni cilvēku. Milo Rau ir politiski aktīvs ne tikai savā mākslā, bet arī pilsoniskajā nostājā. Viņam nebija iespējams pašam ierasties Sanktpēterburgā; kā oficiālais iemesls tika minēts, ka mākslinieks laikus nesaņēma iebraukšanas vīzu, neoficiālais – ka Rau paudis kritisku attieksmi pret Krievijas iekšpolitiku, tālab ierindots nevēlamo personu sarakstā.