Izrādes «Bezpūra līgava» (2017) centrā ir Marija Smoļņikova. Publicitātes foto
Izrādes «Bezpūra līgava» (2017) centrā ir Marija Smoļņikova. Publicitātes foto

Četras dzīves un viena Laboratorija

Par Dmitrija Krimova teātri

Dmitrijam Krimovam ir sešdesmit četri gadi, kas mūsu laikā vairs nav nekāds vecums. Taču šajos gados viņš ir paguvis izdzīvot četras dažādas teātra dzīves. Pirmā no tām ir privāta – mājās un ģimenē. Jau no pašas mazotnes Krimovs, visticamāk, ir dzirdējis, kā viņa vecāki – ģeniālais režisors Anatolijs Efross un spožā, asredzīgā kritiķe Natālija Krimova – runā par teātri, kura seju paši lielā mērā noteica ar savām izrādēm, grāmatām, rakstiem un idejām. Taču arī tagad, kad vecāku jau sen nav šaisaulē, neatstāj sajūta, ka Krimovs ieklausās viņu vārdos un intonācijās. Bet reizēm – kā izrādē Tararabumbija – ļauj visiem sadzirdēt Efrosa balsi.

Krimovs ir estēts, taču šis estētisms ir pavisam sevišķs, un liekas, ka tā saknes meklējamas viņa scenogrāfa jaunībā

Otrā dzīve ir profesionālā – jau kā scenogrāfam. Dmitrijs Krimovs ir iekārtojis skatuvi apmēram simtam izrāžu, turklāt pie trīspadsmit no tām strādājis kopā ar tēvu. Pēc tam viņš pēkšņi aizgāja no teātra un pavadīja vairāk nekā desmit gadus stājgleznotāja vientulībā, tālu no aizkulišu kņadas. Garā pauze beidzās 2002. gadā, kad Krimovs uzņēma GITISa Scenogrāfijas fakultātē pats savu kursu un sāka trešo – skolotāja dzīvi, kas turpinās joprojām.

Toreiz Krimovs uzņēma kursā duci puišu un meiteņu, pavisam jauniņus, izbrīnā ieplestām acīm, un pēc diviem gadiem sadomāja viņiem kursa darbu, kas vispirms tika parādīts eksāmenā – tā bija izrāde Nepavisampasakas (Недосказки). No tās pēkšņi piedzima Krimova ceturtā dzīve, kurā viņš drīz vien kļuva par kritiķu cienītu un publikas mīlētu režisoru ar pasaules vārdu.

Līdz ar Nepavisampasakām aizsākās arī Laboratorija, kurā savijās visas Dmitrija Krimova hipostāzes, izveidojot apbrīnojamu skatuves fenomenu, kam nav pasaulē līdzīga. Tas nav teātris šā vārda ierastajā nozīmē – Laboratorijai nav ne savu telpu, ne oficiāla valsts statusa, ne štatu saraksta. Nav arī vienkārši pajumtes, kur būtu iespējams mierīgi strādāt pie jauniem iestudējumiem – šī problēma kļuva īpaši asa pēc tam, kad Dmitrijs Krimovs administratīvu nesaskaņu dēļ pameta Dramatisko mākslu skolu. Jo tieši uz turieni, noskatījies Nepavisampasakas, Krimovu un viņa komandu uzaicināja Anatolijs Vasiļjevs, kurš pats bija sācis savu režijas ceļu līdzās Anatolijam Efrosam. Tiesa gan, arī Vasiļjevs aizgāja no paša radītās Dramatisko mākslu skolas 2007. gadā, nespēdams saprasties ar Maskavas kultūras ierēdņiem.

Žurnāli