Savdabīgas nomaļus parādības

Dažkārt apskatos par mūzikas teātri iesākumā sastopams zināms izbrīns: 16. un 17. gadsimtu mijā tas taču bijis vien tāds pārpratums – būtībā renesanses florenciešu kaprīze, kad neliela interesentu grupiņa iedomājās atdzīvināt antīkās Grieķijas traģēdijas izpildījuma tradīciju – tekstu melodeklamēt. Tad ierasti seko komponista Klaudio Monteverdi ģenialitātes raksturojums: viņš šos pirmos centienus pacēlis pavisam jaunā līmenī. Viņa operas Popejas kronēšana un Ulisa atgriešanās dzimtenē mūzikas dramaturģijas ziņā līdzinās laikabiedra Šekspīra traģēdijām. Vērts uzsvērt, ka mūzikas teātris jau kopš pirmsākumiem bijis starpdisciplinārs un performatīvs: tajā saplūduši visdažādākie skatuviskie žanri un jaunākās tehnoloģijas. Un jau tolaik varēja runāt par zināmu performances un attiecību estētikas klātbūtni, piemēram, kad izrāde līgani pārgāja kopējā banketā un dejās

Mūsdienu laikmetīgajā mūzikas teātrī ir vērojamas ietekmes gan no šīs četrsimt gadu vēstures, gan 20. gadsimta avangarda un neoavangarda un tādu komponistu kā Albana Berga, Džona Keidža un Mauricio Kāgela daiļrades, gan no 21. gadsimta mākslas procesu raisītajām pārmaiņām un meklējumiem. Šajā rakstā apskatīts aktuālais mūzikas teātra process, par pamatu galvenokārt ņemot vācvalodīgās telpas kontekstu. Cerams, tas ļaus skaidrāk redzēt līdzīgas tendences un iespējas arī Latvijā. 

Kas ir (laikmetīgais) mūzikas teātris? 

Laikmetīgais mūzikas teātris aizguvis estētiku un formu daudzveidību no postdramatiskā teātra. Turklāt mūzikas teātris ir tiešām starpdisciplinārs, tas ir robežžanrs, tādēļ tā izpratnei nepieciešamas zināšanas ne vien dažādās laikmetīgās mākslas jomās – mūzikā, teātrī, vizuālajās mākslās, bet arī kultūras menedžmentā un kultūrpolitikā. 

Mūzikas teātra pētnieks Davids Rosners norāda uz postdramatiskajam teātrim līdzīgiem procesiem mūzikas teātrī: ierastie priekšstati par pamatelementu – skaņas, teksta, kustības, vizualitātes un dažādu mediju – izmantojumu un to savstarpējo attiecību risinājumu tiek apšaubīti un apvienoti jaunās konstelācijās. Pēdējās desmitgadēs ir notikušas pārmaiņas uzskatos par šo elementu savstarpējo hierarhiju, tekstā balstīta darbība ir zaudējusi savu centrālo nozīmi tāpat kā postdramatiskajā teātrī. Laikmetīgajā mūzikas teātrī tiek apzināti jauktas ierastās un pārbaudītas neierastas attiecības starp elementiem. Te pastāv dažādība estētiskajos ieskatos un pieejās, tiek meklētas jaunas prezentācijas formas, autorības koncepti un uztveres ieradumi. 

Tādējādi tiek turpināti meklējumi, kuri iesākās 20. gadsimta sākuma avangarda mākslas virzienos un ar jaunu enerģiju attīstījās tālāk 1960. gadu neoavangardā. Tomēr nozīmi saglabā arī dažādas operas tradīcijas, ietekmes, virzieni, izteiksmes līdzekļi. Jaunā mūzikas teātra mērķi nereti nav šo elementu vienotība un viegli saprotami estētiski risinājumi. Drīzāk vērojama atšķirīgu līmeņu pārklāšanās vai savīšanās, arī apzināti veidotas pretrunas, pieredzes un izteikumu dubultošana. Un katru parādību vai paņēmienu dažādās izrādēs var izmantot atšķirīgi. Turklāt plaši novērojama starpdisciplinaritāte, proti, dramatiskā, dejas vai citu teātra veidu elementu iekļaušana, atrašanās robežtelpā vai pārejā starp žanriem. 

Mūsdienās īpaši tiek akcentēts performatīvais, vizuālais, telpas specifikas un uz šodienas pasauli vērstā skatiena aspekts. Lai izceltu kādu no tiem, tiek veidoti īpaši žanra apzīmējumi: «instrumentālais teātris», «mūzika ar attēliem», «skatuviskais koncerts», «ainavas opera», «dokumentārā opera», «staciju opera», «multimediju opera», «trokšņu opera» u.c. Šos žanra apzīmējumus nereti rada paši komponisti, kuri cenšas radoši meklēt jaunas mūzikas teātra izpausmes, šeit nosaukti vien daži no viņiem: Mauricio Kāgels, Helmuts Lahenmanns, Luidži Nono, Manoss Cangariss (viņa nesenā pasaules kameroperas Abstract Pieces pirmizrāde Berlīnes Valsts operas ir ļoti gudrs un niansēts darbs), Stīvs Reihs u. c.