Ak, skaistā jaunība

Spēju iedomāties, ka filmas režisoram jau atkal varētu šķist, ka vēlos, lai mūsu ikdienā atgrieztos cenzūra. Un lai tā arī būtu. Man nav žēl. Joprojām palikšu pie sava un atgādināšu, ka jaunām meitenēm nav jābūt kailām (nu labi, puskailām) uz ekrāna, lai skatītāji novērtētu viņu… jā, ko? Skaistumu? Aktierspēles kvalitāti? Tas ir tikai likumsakarīgi, ka lielākā daļa jauno aktieru vēl netur līdzi vecajam JRT ansamblim, tāpēc vēl jo uzkrītošāk redzams tieši sieviešu lomu tēlotāju sadalījums – jo labāk spēlē, jo vairāk apģērba, jo vairāk vēl jāmācās aktiermeistarība, jo biežāk parādās apakšveļā, ļoti īsos svārkos, augstpapēžu kurpēs (pārspīlēju, protams). Varbūt drīzāk sakarība šeit ir – jo vecāka, jo apģērbtāka un otrādi? Stulbs gājiens no režisora puses. Bet vismaz aktrisēm vecumdienās būs iespēja palūkoties uz saviem skaistajiem un tvirtajiem augumiem. Jo tas taču ir tas, kas nosaka dzīves kvalitāti, vai ne? Nē, tiešām, neturiet ļaunu, meitenes ir nenoliedzami skaistas. Diemžēl dažas filmā paliek «seksīgās lampas» līmenī.

Ar šādu feministisku uzsaukumu es gribēju sākt. Bet turpināšu maigāk un ar nelielu atkāpi laikā. Mana teātra pieredze sākās ar JRT. Man šķiet, ar Pieciem vakariem kādā 7. vai 8. klasē. Turpinājās ar tādiem hitiem kā Revidents, Latviešu mīlestība, Ziedonis un Visums, Fundamentālists, Divpadsmit krēsli, Peldošie – ceļojošie utt. utjpr. Mans sentiments un atmiņas par jūsmīgo laiku joprojām neļauj izmest prāvo oranžo biļešu čupiņu, kas sagaida mani ikreiz, kad atveru savu krāmu lādi. Es arī nebūtu aizgājusi uz Silvijas Radzobes vadīto teātra moduli Humanitāro zinātņu fakultātē, ja viņa savā pirmajā lekcijā nebūtu rādījusi mums izrādes Stāsts par Kasparu Hauzeru ierakstu. Kāpēc es to saku? Tāpēc, lai norādītu uz to, ka man ir mana JRT bagāža un skaidra JRT latiņa. Un mans viedoklis par šābrīža situāciju teātrī izriet no salīdzinājuma ar iepriekšējo pieredzi. Ja reiz režisors ir apgalvojis, ka viņa vienīgais konkurents ir viņš pats, tad jāpiekrīt Maijai Pavlovai, ka viņš sen sev ir zaudējis. Un Aģentūra ir pilna ar atsaucēm uz to, kā bija, un norādēm uz to, kā būs.

Sižetiski šī daudzsēriju mākslas filma ir daudzsološs, tomēr līdz galam nenostrādāts materiāls. Zinot, ka JRT trumpis ir etīdes, un tās arī daudz pielietojot šī seriāla radīšanā, laikam nemaz nav iespējams uzturēt scenārija sižeta līkni spraigu. Etīžu pamatā ir aktieru radītā pamatīgā tēlu bāze, kas, manuprāt, uz ekrāna (īpaši jau seriālos) nav pārāk raksturīga parādība. Un tas ir lieliski! Uzlikt uz ekrāna galveno lomu tēlotāju – Kaspara Znotiņa, Andra Keiša, Elitas Kļaviņas, Gunas Zariņas, Baibas Brokas, Viļa Daudziņa, Ivara Krasta, kā arī Jevgēnija Isajeva – spēju radīt un dzīvot savā tēlā līdz sīkākajai sejas krunciņai, līdz niecīgākajam skatienam, pat matu šķipsnai. Tas arī ir filmas lielākais trumpis – JRT kodola saspēle, kuru citkārt uz skatuves nav nācies redzēt tik ciešā sadarbībā visiem kopā un dažādākajās kombinācijās. Droši vien tāda sajūta ir tenisa līdzjutējiem vai boksa faniem, kuri gaida, kad viņu iemīļotākie spēlētāji sastapsies vienā ringā vai vienā kortā. Tāpēc latviešu kino ir tikpat interesants, cik nevalstiskie teātri – dažādās aktieru kombinācijas ir tik aizraujošas un patīkamas, ka tādus šedevrus kā, piemēram, Kolka Cool vai Zvērīgā mīla, gribas skatīties vēl un vēl. Mani piemēri, kā var nojaust, nav nejauši. Jura Poškus klātesamību filmas noformējumā nav iespējams nepamanīt. Protams, melnbalts kino ir bijis ilgi un nereti tiek izmantots arī mūsdienās. Tomēr no Poškus šeit nav tikai krāsu gamma. Visasāk acīs lec filmas tituldziesma Midnat, ko izpilda dāņu duets Bremer/McCoy, kas savā noskaņā, minorīgumā un lipīgumā ārkārtīgi atgādina Kolka Cool izmantoto Mišelas Gurēvičas (Michelle Gurevich) jeb Chinawoman smeldzīgo dziesmu Lovers are strangers. Pieņemsim to par kultūrcitātu, un tādā gadījumā tas ir sasodīti labs un izdevies. Taču arī Poškus filmas kodolu veidoja daļa JRT. Kaut kādā mērā Poškus filmu un Aģentūru tuvina arī Keiša tēls – nolemtība, neatbildēta mīlestība, apjukums ir abiem tēliem raksturīgi lielumi. Un Zvērīgā mīla te, protams, Joņeva dēļ. Ir pat diezgan vienkārši atšķirt Joņeva rakstīto no režisora vai aktieru radītajiem sižetiskajiem atzariem, redzot to, cik «pašķīdusi» ir galvenā sižeta līnija un tajā meklējamā intriga. Un arī intrigas atrisinājums nav diez ko pārliecinošs, bet pārmest to nav vērts, seriāla mērķis ir pavisam cits – aizpildīt dīkstāves laiku ar oriģinālāku risinājumu nekā pārējiem Latvijas teātriem, pie reizes radot iespēju jaunajiem aktieriem apgūt prasmi strādāt ar kamerām un pierast pie filmēšanas laukuma specifikas.