Veiksmīgo lūzeru četras sejas

Liekas, ka šobrīd par jauno teatrāļu apvienību KVADRIFRONS Latvijas teātra vidē ir dzirdējuši visi. Un pagaidām visiem, kas viņus ir satikuši, viņi patīk. Kāpēc? Tālākais – ieinteresēta vērotāja atbilžu varianti.

Uzziņa

2017. gada septembrī Rīgā ir juridiski nodibināta jauna teātra trupa KVADRIFRONS. 

Grūti izrunājamais un ik pa laikam joprojām žurnālistu kļūdaini rakstītais trupas nosaukums, kā poētiski skaidrots teātra mājaslapā, nozīmējot «skatienu, kas raugās uz visām debespusēm un vienlaikus pagātnē un nākotnē». Tiešajā tulkojumā no latīņu valodas quadrifron apzīmē kaut ko, kam ir četras sejas jeb četras puses, un šajā ziņā attiecībā uz jauno latviešu teātra veidojumu attiecināms precīzi – KVADRIFRONA četras sejas ir gados jauni aktieri, no kuriem daži studējuši arī režiju un menedžmentu: (alfabētiskā secībā) Reinis Boters, Āris Matesovičs, Klāvs Mellis un Ance Strazda. Kursabiedri, kuriem teātra dramaturga, izstāžu kuratora un visa veida domubiedra statusā pievienojies Latvijā kultūras teoriju un Vācijā mūzikas teātra dramaturģiju studējušais Evarts Melnalksnis. 

Pašlaik KVADRIFRONS savus projektus rada un rāda rekonstrukcijas procesā esošā Rīgas Cirka vairākās telpās. 

Galvenais finansējuma avots – Valsts Kultūrkapitāla fonda projektu konkursi un atsevišķiem projektiem piesaistītie sponsori.

Sākums pirms sākuma

Diezgan labi atceros to Annas Eižvertiņas vadītā Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa diplomdarba izrādi 2015. gada pavasarī, ar kuru, kā tagad intervijās atzīst paši tā dalībnieki, daļēji sākās KVADRIFRONS. Neskatoties uz to, ka Anna Eižvertiņa bija un ir izcila aktiermeistarības skolotāja, publiskajā telpā par šo kursu tā pēdējā studiju gadā klīda runas kā par drusku neveiksminiekiem un televīzijas sižetā kāds kultūras žurnālists viņus pat pamanījās nosaukt par «nabadziņiem», kas netiek gatavoti nevienam teātrim. Teātru štatā pēc LKA beigšanas uzreiz nonāca tiešām nedaudzi: Agnese Cīrule un Raimonds Celms Nacionālajā, Lelde Dreimane Dailes un Samira Adgezalova Liepājas teātrī, varbūt vēl kāds. Un, kaut arī publiskā retorika bija pārspīlēti sērīga, nevar noliegt, ka vairākām šī kursa diplomdarbu izrādēm (Aleksandra Vampilova Vecākais dēls, rež. Edmunds Freibergs; Viljama Folknera Ceļš. Augusts – aprīlis, rež. Pēteris Krilovs; Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, rež. Anna Eižvertiņa) tiešām pietrūka spilgtuma, izaicinājuma, spožu ansamblisku vai individuālu iznācienu, kas liktu šos jauniešus pamanīt gan kā kopumu, gan kā atsevišķas personības. Neredzot Zanes Kreicbergas veidoto uzvedumu bērniem Jokdara Bustera pasaule, runas eksāmenam gatavotā Andrusa Kivirehka stāstu skatuves versija ar nosaukumu Trīs stāsti Vara Piņka režijā ar četrām šī brīža KVADRIFRONA «sejām» 2015. gada pavasara diplomdarbu ciklā bija spilgtākais notikums. Asprātīgais igauņu rakstnieka stils un ekscentriskās situācijas, Ances Strazdas, Reiņa Botera, Āra Matesoviča un Klāva Meļļa humora izjūta, pašironija, artistiskums un režisora atrastā konsekventi atsvešinātā skatuves valoda Zirgu pasta Karamazovu zāles melnajā kabinetā ar minimāliem rekvizītiem toreiz savienojās ļoti smieklīgā, sadzīviskā absurda un spēles teātra simbiozē. Trīs stāstu panākumu iedvesmota šī pati komanda pēc gada uztaisīja arī otru izrādi ar Kivirehka stāstiem – Kalnciema kvartālā labu brīdi tika spēlēti Četri monologi un divi stāsti, kas vairs nebija tik pārsteidzoši, bet joprojām ļoti asprātīgi un nu jau iepakoti pārdodamas izrādes formātā – ar kostīmiem, kustībām un reklāmas foto. Tīmekļa plašumos joprojām var atrast Kivirehka izrāžu diloģijas bildes un mazus videofragmentus, ko mierīgi varētu ievietot KVADRIFRONA mājaslapas sadaļā Vēsture, ja tur tāda būtu.

Aktieru bārdas tur ne vismazākajā mērā nav vainīgas, jo traucē ne jau vizuālā, bet gan teksta, situācijas neatbilstība

Par īstajiem lielajos teātros nepaņemtās kursa daļas profesionālās varēšanas rādītājiem gan izvērtās individuālās lomas atšķirīgos projektos ar dažādiem režisoriem, pirmkārt, Melnā sperma jau pirmajā pēcskolas rudenī pie Vladislava Nastavševa. Izaicinošais literārais materiāls, režisora izdomātā izrādes sarežģītā fiziskā un psiholoģiskā pasaule nudien bija meistarības eksāmens, kuru pārliecinoši izturēja visi pieci tā dalībnieki, tai skaitā Reinis Boters un Āris Matesovičs. Šobrīd Melnā sperma ir piedzīvojusi jau trīs pilnas sezonas un līdz ar aktieru personību un profesionalitātes pieaugšanu ieguvusi jaunu elpu. Āris Matesovičs ar Nastavševu turpina sadarboties regulāri joprojām, bet dažādās kombinācijās KVADRIFRONA četriniekam nozīmīgas bijušas vairākas Mārča Lāča un Valtera Sīļa izrādes (Gruzona ehinokaktuss, Rīga. Urbānie mīti, Zvērīgā mīla, Neiekostais elkonis, Process, Būt nacionālistam u. c.), savukārt Pētera Krilova Lielā melu burtnīca un Ingas Tropas Dāmas Klāvu Melli un Anci Strazdu aizveda arī līdz pirmajām individuālajām Spēlmaņu nakts nominācijām. 

Bet šī gada Spēlmaņu naktī pelnīti triumfējušais Justīnes Kļavas un Ingas Tropas Dirty Deal Teatro noorganizētais komunālā dzīvokļa karnevāls Dvēseļu utenis apliecināja līdz galam – kaut konkrētās izrādes ansamblis ir plašāks, šie aktieri ir tā saspēlējušies, ka jūt cits citu ar mugurām, pakaušiem, acīm vai citām ķermeņa daļām, lai cik banāli vai divdomīgi tas neizklausītos.

Darbi