Par vārdu uz skatuves

«Jums ir jāprot mīlēt deju kā sava ķermeņa atmiņas. Jo deja neko neatstāj pēc sevis. Tā nav rokraksts, ko uzglabāt, nav glezna, ko piekārt pie sienas un varbūt cerēt to ieraudzīt muzejā, nav dzejolis, kuru nodrukā un pārdod, tā ir nekas – vien iznīcīgi skaists brīdis, kad jūties dzīvs.» Merss Kaningems 

Arvien redzu šos izcilā amerikāņu dejotāja un horeogrāfa Mersa Kaningema (1919–2009) teiktos vārdus, acu augstumā uzrakstītus uz sienas garderobē, kad vedu meitu uz dejošanas nodarbību. Un arvien es domāju par to, ka Kaningema teiktajā vārdu «deja» var aizstāt arī ar vārdu «izrāde». Izrāde – šis mazliet savādais, mistikas apvītais notikums, cilvēcīgs rituāls, kad cilvēki sapulcējas zem viena jumta, lai kopā kaut ko piedzīvotu. Notikums, kam piemīt spēcīgas gaidas un spilgta pēcsajūta, kam ir sava priekšspēle, kulminācija un katarse. Par to var pateikt vispārīgas frāzes, bet atstāstīt nevar, tāpat kā kāpienu kalnos vai lidojumu ar gaisa kuģi. Izrādē ir jāpiedalās, izrāde ir jārada visiem kopā. Izrādi nav iespējams paredzēt. Tā var izdoties, var neizdoties, kāds aktieris var būt spēcīgāks, kāds – tovakar vājāks. Nav divu vienādu izrāžu, tāpat kā nav divu vienādu publiku. Un katrai izrādei savs liktenis. Un katra izrāde ir «nekas» – «vien iznīcīgi skaists brīdis, kad esi juties dzīvs». Piederu pie tiem skatītājiem – un tādu nav mazums – kam klātbūtne teātra izrādē ir kvalitatīvs priekšnoteikums. Arī teātra izrādi tāpat kā dievkalpojumu nespēju skatīties ierakstā, jo ieraksts ir blāva kopija un sniedz tikai informatīvu iespaidu. Un tad man jādomā par vārdu uz skatuves. Jo Kaningems min «rokrakstu», ko var uzglabāt. Ja izrāde ir «nekas», kas neatsaucami zūd, tad kas ir vārds? Vai vārds ir «viss», kas cilvēkam pieder? Ierocis, ar ko iemūžināt zūdīgo, lai gan apustulis Pāvils Bībelē ir atkārtoti apliecinājis – «zūdīgais nevar kļūt nezūdīgs»? Ikvienam rakstniekam pazīstams iedvesmas nemiers un tas, cik nesatricināmi nevainojama no haosa tumsas piepeši iznirst rinda. Bieži esmu domājusi par to, ko rakstnieks rakstīdams dara ar vārdu – vai glezno? Vai rada mūziku? Dažkārt esmu apskaudusi gleznotāju par viņa mākslas darba spēju raidīt informāciju vienlaikus. Radīt iespaidu ar laukumiem, krāsām, faktūru – un pie tam vienlaicīgi un vienlīdzīgi, tiklab no centra kā perifērijas. Rakstniekam šis prieks ir liegts. Divdimensionāli ievietots laikā un telpā, teksts nevar būt vienlaicīgs, tas ir pakāpeniski izlasāms. Dažkārt esmu apbrīnojusi mūziķu privilēģijas – būt saprastam jebkurā vietā un tautā. Mūziķis jebkurā pasaules pilsētā var nostāties uz ielas stūra, palikt zem zoda vijoli un sasniegt pirmā pretimnācēja sirdi. Lai nu kādas būtu atšķirības starp mākslas veidiem, protams, mākslas ābola otra puse vienmēr ir uztvērējs – lasītājs, klausītājs, skatītājs. Tieši viņa iztēlē atdzīvojas mākslas darbs, tur tas mīt «kā ķermeņa atmiņas» un nekur citur. Mākslā tik svarīga ir saprašana, līdzpārdzīvojums – pati svarīgākā! Un pat tad, ja mākslinieks, gluži pretēji, vairāk vēlas panākt nesaprašanu, nepatikšanu, ne-līdzpārdzīvojumu, arī tad tā ir saprašana, jo saprašana, kad tā notiek, ir viegla un dabiska kā ieelpa un izelpa, bet nesaprašana ir jāorganizē. Un tomēr, atkal un atkal gribas jautāt: vārds, būdams gan ota, gan diriģenta zizlis, kas tu esi uz skatuves? Vārds, kurš var likt smieties vai raudāt, – kāda ir tava īstā daba? Ir divas lietas, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka, un pirmā no tām ir Vārds. Bites spēj nodejot citām bitēm priekšā karti, lai aizvestu pārējās uz medus pilnām ganībām. Tomēr izstāstīt ar vārdiem par biškrēsliņu audzi aiz upes tās nevar. Lapsa spēj dot saviem mazuļiem medu un pienu – iemācīt gan rotaļāties, gan medīt, tomēr izstāstīt stāstu par akmeni, pie kura nošauts vectēvs, viņa nespēj. Un otra lieta, kas dota cilvēkam kā Dieva, ne tikai dabas bērnam, ir brīvība darīt visu, ko viņš vēlas.