Ja tevi nesaprot, tu neesi ģēnijs

Tā saucamajam Klaipēdas kursam šī ir devītā sezona Liepājas teātrī. Joprojām četrpadsmit no viņiem ir teātrī un veido Liepājas trupas lielāko daļu. Viņiem visiem šobrīd ir mazliet pāri 30. Viņi joprojām ir lieliskā fiziskā formā, artistiski un pievilcīgi. Izslavēti kā spēcīgi formas aktieri. Viņu aktieru biogrāfijās liela loma ir divām Sergeja Zemļanska kinētiskajām kustību izrādēm, trim Konstantīna Bogomolova savdabīgajiem iestudējumiem un daudziem mūzikliem. Bet viņi joprojām gandrīz nemaz nav spēlējuši reālpsiholoģiskās izrādēs, ja par tādām neuzskata vienu ekscentriski iestudētu Blaumani, vienu pārrakstītu Čehovu un vienu nepilnu sezonu nospēlētu Ibsenu. Dažiem gadījies arī pa vienam Vampilovam un Volodinam. Un gandrīz visiem ļoti veiksmīga bija satikšanās ar Aleksandru Ostrovski Viestura Meikšāna konsekventajā iestudējumā Vilki un avis.

Gatis Maliks ir viens no Klaipēdas kursa absolventiem, bet tomēr ļoti pats un savs. Četras reizes bijis nominēts Spēlmaņu naktī – vispirms kā Gada jaunais skatuves mākslinieks, vēlāk trīsreiz kā Gada aktieris otrā plāna lomā, bet balvu joprojām nav saņēmis. Pagājušajā sezonā nospēlējis galveno lomu Moljēra Mizantropa mūsdienu versijā. Intervijai viņš piekrīt pēc ilgām pārdomām un uz tikšanos atnāk BlankBlank zīmola krekliņā ar uzrakstu ABCDEJDIRST. Bet saruna notiek ļoti pa īstam. 

Līga Ulberte. 2009. gadā jūsu kurss burtiski izglāba Liepājas teātri no dziļas krīzes un sastinguma. Diplomdarbi Stikla zvērnīca un Mīla, džezs un velns kursa vadītāju Veltas un Vītauta Anužu režijā gan raisīja neviennozīmīgu iespaidu ar pārspīlēto spēles veidu. Bet tad, kad sākāt strādāt pie latviešu režisoriem, jūsu spēks parādījās nepārprotami – spēja ne tikai radīt, bet arī noturēt spilgtu formu, skatuviska pievilcība, temperaments, jaunība – tas viss pavilka līdzi arī tā brīža Liepājas teātra pajukušo trupu. Un tobrīd tas bija nepārvērtējami būtiski. Kā ir tagad? Vai ar šodienas pieredzi šķiet, ka no tās skolas, kurā tikāt mācīti, kaut kas ikdienas darbā traucē vai varbūt pietrūkst?
Gatis Maliks. Vītauts Anužis ir izcils aktieris. Un diplomdarbos viņš katram no mums deva iespēju parādīt visu, ko mēs varam, pilnā amplitūdā. Diplomdarba izrādes kopumā varbūt būtu ieguvušas, kaut ko režisoriski samazinot vai izmainot, bet mērķis bija tieši aktieriski bliezt maksimumu. Pēc tam… jā, mums pagāja zināms aklimatizācijas periods, kādi divi, trīs gadi, kad sāka nākt latviešu režisori un mēs pamazām sapratām, ka var arī citādāk, ka ne vienmēr ir vajadzīgs blieziens, ne visam ir jānāk caur sviedriem, asinīm un kliegšanu. Bet man jau nav iespējas salīdzināt, kā māca aktierus, piemēram, Kultūras akadēmijā.

Nav runa par salīdzināšanu, bet pašu pieredzi. Kaut vai par ārējās un iekšējās darbības samērojamību. Ja jūs nenoliedzami lieliski vienmēr uz skatuves tiekat galā ar ārējo darbību, tad ar iekšējo… kā kuro reizi.
Daļēji tā tiešām ir Klaipēdas skolas ietekme, bet vispār tas ir plašāks, komplekss jautājums, kas nav saistīts tikai ar mūsu kursu, bet teātra situāciju kopumā, ar iespējām, kādas aktieriem tiek dotas. Domāju, ka mūsu kursa lielākā problēma ir milzīgais spiediens. Ir pagājuši deviņi gadi teātrī, bet mūs joprojām uztver kā kursu, kā ansambli. Mums nav spilgtu zvaigžņu, ja nu Agnese [Jēkabsone] ar Piafu par tādu kļuva…

Ir jau nu gan tomēr vēl vairāki!
It kā jā, bet… par premjeru neviens no mūsu kursa teātrī nav kļuvis. Mēs visu laiku esam tikuši pozicionēti kā Klaipēdas kurss, kura atsevišķiem pārstāvjiem ik pa brīdim tiek dota iespēja «izšaut». Alsests Mizantropā patiesībā ir mana pirmā lielā loma deviņu gadu laikā. Spiediens ir briesmīgs. Līdz šim tu esi sētas mačos par otro, trešo plānu cīnījies, tur tev it kā pat forši iet, bet tad tevi aizsūta uz olimpiskajām spēlēm – lūdzu, placis ir tavs, rādi, ko vari! Protams, tā ir lielā iespēja, bet līdz ar to arī rodas milzīga atbildība… Pagājusī sezona tāda bija gan man ar Alsestu, gan Anetei [Berķei] ar Hedu… Tas nāk tik pēkšņi, ka traucē ne tik daudz netikšana galā ar formas un satura attiecībām, cik spiediens un apjukums, ka pēkšņi tu esi galvenajā lomā un uzreiz tik sarežģītā.

Nevar jau gan tomēr tā vispārināt. Daudzas it kā otrā plāna lomas tomēr ir bijušas principiāli būtiskas. Kaut vai tas pats O’Braiens, kur viss izrādes fināls ir atkarīgs no tā, kā tu kā aktieris to nospēlēsi. 
O’Braienu spēlējot, es nevienu brīdi nedomāju, ka no manis ir atkarīga izrāde. Jā, tā ir liela loma, man četrdesmit minūtēs ir jāizdara maksimālais, bet psiholoģiski es zināju, ka Egons [Dombrovskis] ir centrā, ka fokuss ir uz viņu, man tikai precīzi jāizdara savs darbs. Bet tad, kad Mizantropā viss ir atkarīgs no manis, sajūtas ir citādākas. Man šķiet, ka lielākā problēma ir tā, ka mēs visu laiku esam turēti it kā rezervē…

… kas labi dzied, labi dejo, labi izskatās un veido glītu un dinamisku fonu.
Jā, apmēram tā. Un kad pēkšņi atnāk lielā iespēja, to var arī neizdoties izmantot.

2015. gadā intervijā kroders.lv tu teici : «Es esmu pats, bet zinu, ka man ir aizmugure, ka Klaipēdas kurss ir aiz manis. Mani var salauzt un atspiest līdz tai vietai, kur ir viņi, tālāk gan ne, jo es zinu, ka viņi tur stāv.» Vai joprojām ir tāpat? Jūs tomēr šobrīd esat visai dažādās situācijās. 
Protams, visi vairs nav kā viens. Katram ir savs ceļš, ar kādu daļu ir interesantāk kopā kaut ko darīt, ar kādu ne tik; kāds ir teātrī izdarījis kaut ko vairāk, kāds mazāk; uz kādu liek lielākas cerības, uz kādu mazākas, bet dūrīte joprojām ir. Ideālisms, protams, ir drusku sagruvis, bet kopumā domāju, ka mūsu izpratne par teātri joprojām ir vairāk vai mazāk vienota. Kāpēc tad joprojām visi runā par Klaipēdas kursu?

Publiskajā telpā jā, bet tas ne vienmēr sakrīt ar pašu sajūtām.
Pirmajā gadā Herberts [Laukšteins] teica – aizmirstiet, vairs nav nekāda Klaipēdas kursa, jūs visi esat individualitātes. Bet realitātē…. Valtera Sīļa izrādē [Liepāja –Latvijas galvaspilsēta] mēs tagad spēlējam daudz un dažāda vecuma cilvēkus, ko varētu spēlēt jebkura vecuma aktieri, bet lomās ir tikai jaunie.

Kuri vairs nemaz nav tik ļoti jauni…
Jā, tikai daudzsološi.

Tu vari pats uztaisīt lomu, ja režisors kādu iemeslu dēļ nespēj palīdzēt?
Varu pats tad, ja režisors man netraucē. Respektīvi, ja režisors akceptē virzienu un ļauj turpināt. Tā ir bijis, un tās ir bijušas labas lomas. Piemēram, pie Džilindžera iestudētajā  Sodā un noziegumā man bija ļoti maza lomiņa, bet ļoti mīļa, es pats tur lēnām cīnījos un sanāca labi. Bet nolūzt mēdzu tad, ja man liekas, ka vajag spēlēt kādā vienā veidā, bet režisors mani spiež citā virzienā, un tad es beigās palieku kaut kur pa vidu.

Tātad, ja neizdodas sarunāties ar režisoru vienā valodā, tu uz priekšu lomā netiec?
Jā. Bet nenoliedzu, ka man forma ir ļoti svarīga, man tiešām forma ir vispirms, pēc tam es to piepildu ar saturu. Un tā mēs Klaipēdā esam mācīti visi. Atceros, kad 4. kursā pie mums atbrauca Eihe, mēs taisījām Kauju pie… no etīdēm. Un Agnesei [Jēkabsonei] bija etīde, kur viņa baltmaizes kukuli dauzīja ar āmuru. Eihe prasa, kāpēc viņa to dara, un Agnese atbild, ka jādara taču tā, lai būtu interesanti. Mēs ilgi nevarējām saprast, ka var kaut ko uz skatuves darīt vienkārši tāpat, likās, ja, piemēram, niez labā auss, tad tā noteikti jāpakasa ar kreiso roku. Jo mums tiešām četrus gadus Anuži mācīja, ka aktieris uz skatuves nedrīkst būt garlaicīgs, ka visu laiku kaut kas ir jādara, ir jātur forma, bet iekšējā pasaule tika skarta mazāk.