No Krodera līdz Ķimelei

Teātra vēsture nav iedomājama bez leģendām par svarīgām izrādēm. Tās ir kā ceļastabi, pēc kuriem vēlāk iespējams orientēties, mēģinot saprast laiku un teātri, kāds šim laikam ir bijis nepieciešams. Oļģerta Krodera «režisora jaunības» iestudējums – Viljama Šekspīra Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi, ir pamatīga «kupica», ar kuru, varētu teikt, latviešu teātrī iezīmēts apvērsums Lielā barda iestudējumu tradīcijā. Hamlets vairs nebija princis, bet laikabiedrs, rupjā adītā džemperī ģērbies, izspūris un nelaimīgs. Oļģerts Kroders lugu iestudēja vēl trīskārt, un ar katru reizi tās nosaukums kļuva īsāks. Bet tieši 1972. gadā un tieši Valmierā, tā laika modernās režijas «inkubatorā», kur līdzās strādāja intelektuālis Kroders un izaicinošā, skaistā, brīvdomīgā Māra Ķimele, tikko no studijām Maskavā atgriezusies, piedzima šis laikabiedrs Hamlets. Uzvedums atnesa noturīgu slavu jaunajam Valmieras teātra aktierim Rihardam Rudākam, tā bija liela skola arī otram titullomas tēlotājam – nule no Konservatorijas Teātra fakultātes nākušajam Edmundam Freibergam.

Šogad abi «pirmie Hamleti» svinēja cienījamas jubilejas, arī tāpēc Teātra Vēstneša redakcija nolēma kungus uzaicināt uz dialogu – bez vidutāja, aci pret aci, tā, kā var sarunāties cilvēki, kam bijis kopīgs skatuves ceļa sākums līdz pirmajām krustcelēm. Viņi atsaucās un godprātīgi atbildēja uz visiem iepriekš uzdotajiem (un arī neuzdotajiem) jautājumiem. Ieskaitot pašu galveno – kāpēc vispār vajadzīgs teātris. 

Edmunds Freibergs. Mēs abi sākām Valmieras teātrī. Tu jau tur biji priekšā, es atnācu 1970. gadā. Mums ir uzdevums parunāt par Oļģertu Kroderu un Māru Ķimeli, pie kuriem abi esam spēlējuši. Bet tu jau vispirms spēlēji pie Pētera Lūča, vai ne?

Rihards Rudāks. Jā, mana pirmā loma bija Blaumaņa Trīnes grēkos, es biju palaidņa puika, kas sasit vāzi.

E. F. Lūcis tevi ļoti mocīja?

R. R. Drusku jau bija. Sevišķi, ja kāds no cita ansambļa ienāca zālē – tad uz vienu teikumu varēja uzsēsties stundām.

E. F. Bet līdzīgi jau bija arī Teātra fakultātē. Mana kursa vadītāja bija Vera Baļuna, ko es vispār ļoti augstu vērtēju, bet viņa mums visiem iedzina bailes, stindzinošas bailes. Kad tu neko nevari izdarīt no tā, ko prasa, un seko viņas leģendārie teicieni: mazais, tu esi liela vilšanās pār manu sirmo galvu…

Kurā brīdī tad tu kļuvi par Krodera aktieri?

R. R. Kad es atnācu, Kroders nemaz nebija Valmierā, viņš iestudēja Pūt, vējiņi! kaut kur Baltkrievijā. Un tad nākamo viņš paņēma slaveno Romeo un Džuljetu…

E. F. To slaveno? Ar Lolitu Plociņu un Jāni Daukstu bez krekla?

R. R. Jā, jā. Un es biju Benvolio, tā bija mana pirmā loma pie Krodera. Man ļoti patika, un visa pieeja bija kā diena pret nakti – tevi nežņaudz, nespiež, neprasa, lai kaut ko pasaki tieši tā un ne citādi. Tas man sagādāja ārkārtīgi lielu prieku. Un pēc tam vēl nāca negadījums: saslima Jānis Samauskis, un man bija jāielec Merkucio lomā. Tā tak ir pasakaina loma! Es tur visu laiku biju klāt bijis, tad jau ielekšana bija vieglāka.

E. F. Bet klau, «kad gadiem pāri skaties», tā teikt, – ko tev Kroders jaunu iedeva? Tev fakultātē pedagogs bija Jaunušans, arī Baļuna.

R. R. Godīgi sakot, viņš nedodams, neteoretizēdams iedeva sistēmu. Iedeva praksē to, ko fakultātē tikai tā, divās nodarbībās pieminēja. Kā aktierim ar sevi jāstrādā. Viņš pie šīm pamata lietām – redzēt, dzirdēt, nespēlēt jūtas, bet darboties – mēģinājumos tai laikā strādāja ļoti daudz. Tas bija ar humoru, ar personiskiem piemēriem no viņa Sibīrijas «piedzīvojumiem». Ja viņš kādreiz mēģināja kaut ko parādīt aktieriski, tad vienmēr to sniedza kā tādu hipertrofētu… mazliet izākstīšanos. Un, redzi, tas uzreiz dod to, ka tev nav jākopē.

E. F. Jāuzķer tā būtība!

R. R. Jāuzķer tā būtība, jāsaprot virzība. Un otrkārt, viņš mūs ļoti nopietni intelektuāli audzināja.

E. F. Lika lasīt.

R. R. Nevis lika, bet piedāvāja: redz, tas ir interesants, un tādā žurnālā jauns romāns ir publicēts. 

E. F. No Krodera intelektuālisma pāriesim uz Hamletu, kas mūs laikam savā ziņā visvairāk vieno. Tu viņu nospēlēji super, es «nedaspēlēju». Bet skola bija! Nezinu, kādus mēģinājumus tu vislabāk atceries – tie jau visi bija bezgala interesanti. Bet es atceros vienu strīdu un diskusiju – par ko ir Būt vai nebūt.