Kā būtu, ja būtu citādāk

Izrāde piedzimst režisora, scenogrāfa, aktieru, tērpu mākslinieka un vēl citu mākslinieku izauklēta. Tomēr ar mirkli, kad biļetes ir jāizliek pārdošanā, darbu sāk arī mārketings. Teātra nodaļa, kurai ar izrādi visciešākais saskares punkts ir tās pārdošana. Tā ir prece. Jēdziens, kurš radošajai komandai griež kā nazis. Tāda ir realitāte. Mārketinga cilvēki nemitīgi balansē starp mākslas un uzņēmējdarbības – pelnīšanas un pārdošanas pasaulēm. Bieži starp šīm pasaulēm valda neizpratne un nesaskaņas, apmainoties ar savstarpējiem pārmetumiem un piedāvājumiem situācijas risināšanai, kas otrai pusei nav pieņemami. Tā kā Teātra Vēstnesis vispusēji aplūko teātri un norises tajā, vēlējos veidot tēmu, kas atklātu mārketinga nodaļas izaicinājumus cerībā vedināt uz savstarpēju saskaņu.

Man tas bija ļoti straujš un nežēlīgs ieskats pašā skarbākajā teātra realitātē – teātra mārketingā

Lai skaidrāk un uztveramāk raksturotu mārketinga problēmas, vadīšos pēc personīgās pieredzes un dalīšos sarunās ar bijušajiem kolēģiem gūtajās atziņās.

Es ierados Daugavpils teātrī 2011. gada decembrī ar pieklājīgu pieredzes bagāžu darbā reklāmas nozarē un enerģiska iesācēja azartu mārketingā un sabiedrisko attiecību jomā. Jaunais izaicinājums bija saistošs un pārdrošs. Grimstošs, principā jau bankrotējis reģionālais teātris. Visu laiku galvā skanēja Ojāra Vācieša rindas – esi dzejnieks, radi no nekā. Lai arī bija «kaut kas», šis «kaut kas» bija tik niecīgs kā gandrīz nekas – tukša kase ar parādiem, ļoti vāja sadarbība ar vietējiem pakalpojumu sniedzējiem, kuriem teātris jau bija parādā par iepriekšējiem pakalpojumiem. Patiešām no nekā bija jārada paši minimālākie pamata mārketinga rīki – afišas, programmiņas, repertuāra bukleti, lai panāktu sabiedrības sakustēšanos, ieinteresētību par teātri un tajā notiekošo. Vislielākais izaicinājums bija nepieciešamība ne vien gūt ienākumus no pārdotām biļetēm, bet vienlaikus sameklēt sponsorus, lai gūtu līdzekļus skatītāju piesaistīšanai un jaunu izrāžu iestudēšanai. 2012. gada pavasarī Daugavpils teātris strauji sāka piecus jauniestudējumus, lai atgrieztos aktīvā kultūras apritē. Tie bija pieci iestudējumi piecu mēnešu laikā. Tolaik es teātra izaugsmi salīdzināju ar uzrāvienu no morga līdz terapijas nodaļai. Man tas bija ļoti straujš un nežēlīgs ieskats pašā skarbākajā teātra realitātē – teātra mārketingā. Jāsaka liels paldies visu Latvijas teātru kolēģiem, kuri neliedza man savu pieredzi un padomu. Tomēr realitātes atskāršana bija skaudra – bija jāspēj salāgot ienākumus, peļņu, skatītāju piesaisti un zāļu piepildīšanu ilgāk un vairāk nekā tikai pirmajās izrādēs, jūtot, cik nežēlīgi maz manas uzmanības paliek mākslai.

Latvijas teātros, ieskaitot projektu teātrus un neatkarīgos teātrus, sezonas laikā tiek iestudētas vairāk nekā 100 jaunas izrādes. No vienas puses, tas ir lieliski, ka skatītājiem tiek piedāvātas arvien jaunas izrādes – vai ik vakaru sezonas garumā varētu braukt no viena teātra uz citu un skatīties visus jauniestudējumus. Taču šāda intensitāte ir abpusēji nogurdinoša kā teātra trupām, tā uzticīgajiem skatītājiem, liekot viņiem priekšā arvien jaunas izrādes un padarot viņus par negausīgiem «ēdājiem», tai pašā laikā riskējot izsmelt viņu uztveres spējas. Tāpēc šai tēmā atļaujos minēt – kā būtu, ja būtu... Kā būtu, ja izdotos piebremzēt šo nemitīgo ražošanu, tā vietā radot lēnāk, izsvērtāk, pamatīgāk. Cik liels būtu risks, ka paliks mazāk skatītāju? Manuprāt, viņu mazāk nepaliktu, jo būtu iespēja izrādes ilgāk paturēt repertuārā, radot iespēju tās apmeklēt arī lēnīgākajiem lēmuma pieņēmējiem, tiem, kuriem patīk vispirms uzzināt vismaz trīs dažādus viedokļus par izrādi, kā arī tiem, kuri izbauda nobriedušas izrādes. Arī kritiķiem tad būtu laiks noskatīties izrādi otro un trešo reizi, par ko nereti ar pārmetumu izsakās izrāžu veidotāji. Šobrīd bieži daļa sabiedrības ir nobriedusi doties skatīties izrādi, kura saņēmusi balvas un slavas vārdus, taču jau ir izņemta no teātra aktīvā repertuāra. Pašreizējā izrāžu ražošanas mašinērijā teātra mārketinga daļas visaktīvāk gatavojas izrādes tapšanas periodā, lai sakāpinātu interesi un aktivitāti uz izrādes piedzimšanas brīdi, izrādes dzīvi lielākoties atstājot skatītāju un kritiķu ziņā. Ja seko mirklīga atzinība un aktīvākie teātra patērētāji steidz ar sajūsmu tvītot vai «iepatīkot» izrādi savos sociālo tīklu profilos vai vienkārši dalās ar iespaidiem draugu lokā, tad viss ir labi – izrādes kristības ir bijušas veiksmīgas un tuvākā sezona izrādei solās būt labvēlīga. Tomēr šo laimīgo kristību neizdošanās nebūt vēl nenozīmē, ka pati izrāde ir neveiksmīga. Anna Sīle min piemēru ar DDT izrādi Visi mani prezidenti, kura netika uzņemta ar ovācijām. Šādi gadījumi pieprasītu no teātra krīzes mārketingu – mainot virzienu vai virzību, lai restartētu saziņu ar skatītāju. Atkal būtu jāiegulda laiks, uzmanība un līdzekļi. Turpretī, ja valsts teātri pārietu uz ilglaicīgo repertuāra politiku, mārketingam būtu vairāk spēka veltīt uzmanību repertuāra izrādēm, nodrošinot labu apmeklētību arī trešajā un ceturtajā sezonā. Iespējams, tad būtu vairāk laika un uzmanības ne vien jauniestudējumiem, bet arī viesizrādēm, kas ir vēl viena būtiska tēma. Diemžēl tā ir Latvijas šodienas realitāte, ka pat Rīgai salīdzinoši tuvos lauku reģionos ir bērni un pat pusmūža iedzīvotāji, kuri ne reizi savā dzīvē nav apmeklējuši teātri, veidojot neaizsniegto potenciālo skatītāju daļu. Protams, daļa vainas tajā ir finansiālo iespēju trūkumam, bet daļa arī nepieejamībai – izrādes notiek vakaros, bez privātā transporta mājās nokļūt sarežģīti.