Teātra mārketings. Pārdot par katru cenu

Gatavojot tēmu, kas veltīta mārketingam un ko vēlējos nosaukt gana poētiski – Pārdot par katru cenu, mani nepameta sajūta, ka katrs no Latvijas teātriem savā ziņā ir vientuļais cīnītājs, lai arī mārketinga problēmas visos teātros ir līdzīgas. Citam ir izdevies veiksmīgāk uzrunāt skatītājus un panākt viņu lojalitāti, citam nākas vairāk pacīnīties par iespējamiem perspektīviem rezultātiem. Pieejas skatītāju piesaistīšanai un pašu institūciju pozicionēšanai atšķiras, tomēr skaidrie ciparu rezultāti rāda, ka tā ir un būs bezgalīga cīkstēšanās par skatītāju uzmanību.

Tas ir pamatīgs izaicinājums – radīt un veiksmīgi īstenot mārketinga kampaņu izrādei, kura vēl tikai top. Izrādes ideja un iecere, protams, ir zināma, tomēr tās mēģinājumu procesa laikā mainās, reizēm pat kardināli, un tās patiesais veidols lielākoties ir redzams vien pēc pirmizrādes, kad tā sastapusies ar skatītājiem. Tikām mārketingam ir jāstrādā un jāsagatavo pienācīga platforma, lai maģisko brīdi – izrādes dzimšanu – vēlētos piedzīvot pēc iespējas liels cilvēku skaits. Lieliski, ja, veidojot izrādes pārdošanas «seju», izdodas sastrādāties ar režisoriem un scenogrāfiem. Ne vienmēr tas izdodas, bet vēl nopietnāks uzdevums ir spēt pārdot izrādi, kas nav pilnībā nevainojama. Mārketinga daļai jebkurā teātrī jāspēj pārdot izrādi, ļoti vēlams, līdz pēdējam krēslam. Par katru cenu. Tieši par to lielajā intervijā sarunājas Nacionālā teātra producēšanas daļas vadītāja Ilona Matvejeva un ilggadējā Dailes teātra mārketinga daļas vadītāja Indra Vīlipsone, kas nesen šo amatu atstājusi. Tieši par to lūdzu savu viedokli izteikt Andrai Rutkēvičai, kas ilgus gadus strādāja JRT mārketingā, un DDT direktorei Annai Sīlei, kuras vadītais teātris pēc 11 gadu darba un skatītāju uzmanības iemantošanas pelnīti ieguva Spēlmaņu nakts Grand prix par izrādi Dvēseļu utenis. 

Lai arī valsts finansējums valsts un neatkarīgajiem teātriem pieaug, tomēr tas nenosedz visas nepieciešamās izdevumu pozīcijas. Mārketinga ziņā paliek papildfinansējuma piesaiste ne tikai no valsts un pašvaldību konkursiem, bet arī no ziedotājiem un sponsoriem. Līdzšinējos gados atšķiras, cik veiksmīgi šī līdzekļu piesaiste ir izdevusies teātriem, šogad izmaiņas likumos (nosakot trīs dažādus variantus, kā ziedojot uzņēmums var saņemt nodokļu atlaides) tika pasniegtas kā solījums potenciālajam ziedojumu pieaugumam, tomēr vienas pašas bankas – AB/LV – pastāvēšanas gals jau ir pierādījis, cik strauji izmaiņas komercuzņēmumos kaut netieši, tomēr ietekmē nozari.

Gatavojoties šai tēmai, vēlējos rakstīt par ziedojumu apjomu, kā tas sadalās starp kultūras, sporta un labdarības organizācijām. Lai nemaldinātu lasītājus ar saviem pieņēmumiem, meklēju informāciju par šādu sadalījumu. Liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka ne Finanšu ministrijā, nedz arī Valsts ieņēmumu dienestā šādā griezumā neviens apkopojums nav veikts. Sekoja vilšanās, apzinoties, ka, pat gatavojot un paredzot finanšu papildinājumu nozarēs no ziedojumiem, tā atvieglojot valsts budžetu un palīdzot risināt nozares finanšu problēmas, valsts institūcijām nav reāla pārskata par privāto uzņēmumu izvēles tendencēm – vai tā būs kultūra, sports vai labdarības organizācija. Tēmu vēlējos veidot ne vien, lai apspriestu nepietiekošo finansējumu, bet arī saistībā ar šogad sākto nodokļu reformu, kuras ietvaros tikai mainīti ziedošanas noteikumi, tie kļuvuši sarežģītāki, tomēr principā tuvi veiksmīgajam Igaunijas modelim. Tā nu atliek vien cerēt uz katra teātra mārketinga speciālistu spējām ne vien uzrunāt un pārliecināt sniegt atbalstu teātrim, bet arī spēt izskaidrot ziedojuma devēja papildmotivāciju nodokļu atvieglojumos. Skaudrāk izsakoties, pārdot nodokļu atlaidi.