Latvijas teātris kaimiņu acīm

Baltijas valstu un to nacionālo teātru simtgades sezonās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teātra vidē kaimiņu attiecības kluvušas tuvākas. Operteātri rīkojuši savstarpejas viesizrādes. Pēdējos gados vairāki latviešu režisori iestudējuši teātra izrādes Lietuvā, decembra sakumã Tallinā notiek Alvim Hermanim veltīts teātra festivāls. Visu trīs valstu teātra kritiķi vairākkārt tiekoties uzsvēruši nepieciešamību biežāk un intensīvāk apmainīties ar informāciju un viedokļiem, tiek apspriestas profesionālās vides attīstīšanas iespējas digitālajos resursos un Baltijas valstu teātra procesu atspoguļojuma iekļaušana starptautiskajā teātra kritikas apritē. Redzējums ar kaimiņu acīm, iespējams, paver citu perspektīvu, kuru grūti ieraudzīt, skatoties spogulī. Reizēm tas, ko redzam no sava skatpunkta, no malas izskatās pavisam citādi, un to ir labi zināt, lai neieslīgtu pašapmierinātībā, kas teātra procesos ir bīstams stāvoklis. Atšķirīgu viedokļu iespējamība un lidzāspastāvēšana ir demokrātiskas un inteliģentas sabiedrības pazīme. Latvijas teātris un teātris vispār mūsdienu pasaulē iet pāri valodas barjerām un ģeogrāfiskajām robežām, tāpēc jautājums, vai labakājām izrādēm nepieciešams tulkojums, piemēram, angļu un krievu valodā, jau būtu uzdodams saistībā ar konkrētu teātru tehniskajām iespējām un to izmaksām, nevis jautājot, vai tas vispār ir nepieciešams.

Šogad Spēlmaņu nakts izrāžu skates ārvalstu ekspertu žūriju veidoja septiņi teātra kritiķi un praktiķi no piecām valstīm – Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Slovākijas, Beļģijas un Vācijas. Līdzās kritiķu diskusijai, kas notika 2018. gada 5. novembrī, šķita būtiski iezīmēt Baltijas perspektīvu, aicinot uz aktuālajiem procesiem Latvijas teātrī palūkoties mūsu tuvākos kaimiņus: Tartu Universitātes profesori, igauņu teātra zinātnieci Anneli Saro un lietuviešu teātra kritiķi Vaidu Jaunišķi. Saruna notika pēc piecām skates laikā redzētām izrādēm: Dieviņš pillā (JRT), Dvēseļu utenis (DDT), Mežainis (NT), Arī vaļiem ir bail (NT) un Ļeņina pēdējā eglīte (JRT).

Vai šīgada Spēlmaņu nakts skates izrādēs manījāt ko jaunu vai atšķirīgu no tā, ko esat iepriekš redzējuši Latvijas teātrī?
Anneli Saro. Pāris gadu neesmu sekojusi līdzi tam, kas notiek Latvijas teātrī, tādēļ man bija ļoti interesanti. No iepriekšējiem gadiem man palicis atmiņā, ka Latvijas teātrī netiek iestudētas jaunas latviešu lugas vai ka to vienkārši nav, kā arī tas, ka latviešu teātris nav īpaši ieinteresēts Latvijas vēsturē un tematikā. Tāpēc mani ļoti pārsteidza, ka šajā skatē galvenokārt redzējām iestudējumus, kuru pamatā ir nacionālā dramaturģija. 

Vaids Jaunišķis. Man negaidītākais pārsteigums bija izrāde Pēdējā Ļeņina eglīte – izaicinājumu un ambīciju pilna, acīmredzami kolektīvi tapusi izrāde. Nevar teikt, ka es tajā būtu ieraudzījis ko radikāli jaunu, tomēr tas, kā iestudējuma veidotāji attiecas pret vēsturi, bija no formas viedokļa patiešām aizraujoši.

Simtgades sezonā nevaru nepavaicāt – vai, jūsuprāt, Latvijas teātrī ir manāmi arī kādi simtgades efekti? 
V. J. Man liekas, ka simtgades efekts ir acīmredzamās refleksijas par Latvijas un latviešu vēsturi, kas parādās vairākās izrādēs, tostarp arī, teiksim, Alvja Hermaņa veidotajā iestudējumā par Aivaru Neibartu, kas ir par dzeju un valodu, un astoņdesmitajiem gadiem. Arī Dvēseļu utenis ir par Latviju, tikai par mūsdienām.

Varbūt tas arī bija režisora mērķis – parādīt, ka savā ziņā Neibarts pats bija valodas gūsteknis?

A. S. Igaunijā pavisam nesen notika festivāls Draama, kura centrā bija īpašs simtgades izrāžu cikls Gadsimta stāsts, un ievēroju, ka mūsu ārzemju viesi – es šeit nedomāju Baltijas kolēģus, bet pārējos – bija visai samulsuši par vairākiem iestudējumiem ar spēcīgām lokālajām piesaistēm. Braucot uz Rīgu, domāju par to, ka koncentrēties uz atsevišķas valsts nacionālo dramaturģiju tomēr ir kaut kas ļoti atšķirīgs no ierastā festivālu formāta. Pašlaik vadu kādu promocijas darbu, kurā tiek aplūkota paškolonizācijas problemātika igauņu kultūrā 21. gadsimtā, uzsverot, ka modernisms ir sava veida koloniālisms, jo, pārņemot formas un ideoloģiju, mēs paši sevi kolonizējam. Šī tēze, manuprāt, sasaucas ar dažiem Spēlmaņu nakts skatē redzētajiem iestudējumiem, kuri reprezentē tipisku Eiropas modernismu, piemēram, Salome un Arī vaļiem ir bail – it kā postmodernisms, tomēr ar spēcīgām modernisma iezīmēm, kas nav raksturīgas specifiski Latvijai. Šāda tipa dramaturģiju var atrast visā Eiropā, tajā nav nekādas īpašas nacionālas problemātikas, kas varētu šķist interesanta citiem. Baltijā mums, protams, ir kopīga traumatiska vēsturiskā pieredze. Man skates laikā bija tāds kā binokulārs skatījums – no vienas puses, meklēju mākslinieciskas inovācijas, no otras – kaut ko specifiski savdabīgu, lokālu un atšķirīgu gan formā, gan saturā, kas nebūtu redzēts citur, līdz ar to es īpaši neesmu domājusi par to, kāda saistība ir redzētajām izrādēm ar simtgadi.