Daži spainīši asiņu

Sena patiesība vēsta, ka mākslas darbs ir izdevies, ja neatstāj vienaldzīgu. Mārtina Makdonas lugas mēdz dēvēt par provokatīvām, un arī Valmieras teātra iestudējums Inišmoras leitnants saņēmis gan jūsmīgas skatītāju atsauksmes Valmieras vasaras teātra festivālā, gan gluži pretējus, uzreiz pēc izrādes skaļi paustus vērtējumus. Viens tāds – ka lielāks stulbums nav redzēts – nodimdēja pār teātra garderobi, kad Mārtiņa Eihes iestudēto izrādi skatījos es. 

Makdona Latvijas teātra telpā ienāca 1998. gadā nepavisam ne skandalozi – ar viņa liriskākās lugas Klibais no Inišmānas skatuves versiju Dailes teātrī Kārļa Auškāpa un Daiņa Gaideļa režijā ar Kasparu Znotiņu Billija lomā. Tobrīd tā bija pilnīgi svaiga luga, un maz kas liecināja, ka šim autoram azotē ir daudz šerpāki sižeti. 

Makdonas vilinājums

Tīri kvantitatīvi Latvijas profesionālajos teātros visvairāk iestudētā luga ir  Klibais no Inišmānas– arī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī (Kroplis no Inišmānas salas, rež. Andrejs Prikotenko, 2007) un Liepājas teātrī (rež. Regnārs Vaivars, 2015). Tā kopā ar Inišmoras leitnantu un Inišēras banšijām (šī luga gan uz skatuves nav nonākusi, un pārstrādātā veidā tiek plānots to uzņemt filmā) veido vienu no divām Makdonas triloģijām. Otra triloģija faktiski ir pirmā, jo Līnenas skaistumkaraliene (1996, Dailes teātrī Mihaila Gruzdova režijā, 2007) bija pirmā Makdonas luga, kas viņam atnesa ievērību. Gadu vēlāk šai triloģijai pievienojās divas lugas, kas latviešu teātrī pazīstamas ar mainītiem nosaukumiem – Konnemāras galvaskauss (1997, Liepājas teātrī kā Laternu stunda Rolanda Atkočūna režijā, 2011) un Vientulīgie Rietumi (1997, Jaunajā Rīgas teātrī Izrāde, kas nav par latviešiem Alvja Hermaņa režijā, 2006). Dailes teātra kamerzālē uz brīdi pazibējusi arī Jurija Djakonova iestudētā melnā komēdija Vienrocis no Spokānas (sarakstīta 2010, izrāde 2013), tāpat mēs zinām vairākas filmas pēc Makdonas scenārijiem, bet divas viņa jaunākās lugas Latvijā vēl nav iestudētas. Turklāt lasīju baumas, ka autors atļauju savas jaunākās lugas Ļoti, ļoti, ļoti tumša matērija iestudēšanai dodot vien tad, ja teātris galvenajā lomā var garantēt vienkājainu maza auguma pigmeju sievieti. Un to mūsu apstākļos var nodrošināt tikai Leļļu teātris ar attiecīgu lelli, ja autors šādu versiju akceptētu. 

Taču, šķiet, nekļūdīšos, teikdams, ka Makdonas dramaturga līdzšinējās karjeras nozīmīgākais darbs, kas arī Latvijā piedzīvojis divus iestudējumus, ir Spilvencilvēks Dailes teātrī (2003) Jana Villema van den Bosa un Valmieras teātrī (2005) Jāņa Vingra režijā. Tur Makdonas paradoksalitāte ietiecas riskanti tālu ne vien varoņu, bet arī skatītāju zemapziņā, vedot viņus pa gaiteņiem ar asiem pagriezieniem, kur iespēja uzskriet skeletam ir diezgan nenovēršama. 

Makdonas lugas ir pateicīgs materiāls aktieru veiksmēm. Vismaz man atmiņā visai skaidri iegravējušies Artura Skrastiņa un Imanta Strada darbi Spilvencilvēkā, Ilzes Vazdikas un Mirdzas Martinsones abpusgriezīgais mātes un meitas duets Līnenas skaistumkaralienē, Viļa Daudziņa un Ģirta Krūmiņa jancīgie brāļi Vientulīgajos rietumos, kā arī visi trīs galvenās lomas tēlotāji Klibajā no Inišmānas – Kaspars Znotiņš, Jevgeņijs Terskihs un Viktors Ellers. Un ne jau viņi vien. 

Makdona ir populārs joprojām, un, piemēram, Krievijā, Permā viņa lugām reizi divos gados tiek veltīts īpašs festivāls, kas šogad par spīti pandēmijai notika ceturto reizi. Viņa Bendes Maskavas Gogoļa centrā iestudējis Kirils Serebreņņikovs, bet Sanktpēterburgas Georgija Tovstonogova Lielajā drāmas teātrī Bendēs galveno lomu atveido leģendārais Oļegs Basilašvili. «»

Mazpilsētas dīvaiņi 

Valmieras teātris jauniestudējumam licis žanra apzīmējumu «ļoti melna, iespējams, komēdija», mājaslapā brīdinot arī par necenzētu leksiku un vardarbīgām ainām. Mārtiņš Eihe nav īpaši pazīstams ar komēdiju iestudējumiem, viņam raksturīgā emociju slāpēšana, ko esam piedzīvojuši tādās nominētās un godalgotās Valmieras teātra izrādēs kā Lūša stundā un Smaržo sēnes, zināmā mērā jaušama arī aktieru spēles veidā Inišmoras leitnantā – te nav nekādas kumēdiņu rādīšanas. Vienlaikus režisors tomēr izvēlējies salīdzinoši humānu traktējumu, rādot asiņainās ainas drīzāk kā pieaugušu bērnu rotaļas bez jebkāda naturālisma. Vardarbība uz skatuves tiek demonstrēta divējādi – no rotaļu ieroča uzšļācot mākslīgās asinis spīdzinātajam vai piekautajam varonim, savukārt nogalināšanas gadījumā upurim uz galvas vai ķermeņa uzlej krietnu devu no spainīša. Šis rotaļīgais risinājums atņem arī daļu didaktikas, taču vienlaikus pastāv risks aizrauties ar spēles prieku un nedaudz pazaudēt fokusu uz lugas saturu.