Divi brāļi. Vidi ļābri

Katrai izrādei savs mūžs, turklāt vecāki, tas ir, izrādes veidotāji, nopūlas šūpulī ielikt to labāko. Ar Jaunā Rīgas teātra izrādi Latviešu laupītāji ir dīvaini. No vienas puses, tā paslīdējusi garām gandrīz nepamanīta, sezonas atklāšanas burzmā to aizēnoja gan grandiozie Pūt, vējiņi Nacionālajā teātrī, gan smējīgā Linda Vista turpat JRT, gan provokatīvā Lulū Dailes teātrī. No otras puses – vācu režisora Geca Leinevēbera debija Latvijā ne tikai ir analīzes vērta, bet veido neparastas kopsakarības ar aktuālo latviešu teātrī, tostarp mūzikas namā Daile skatāmo izrādi Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi.

Kā vārdā runāt

Bet – nekādas tamlīdzīgas domas man neradās, skatoties Latviešu laupītāju pirmo cēlienu. Lauku kultūras nama noskretušajās telpās (Kristīnes Jurjānes scenogrāfija) ievietotie pašdarbības kolektīva aktieri, kas, pieņemsim, arī par godu Latvijas simtgadei, bet principā pētot latviešu teātra pirmsākumus, bija nolēmuši iestudēt Šillera Laupītājus, cīnījās ne tikai ar organizatoriska rakstura problēmām, kas skar jebkuru amatierkolektīvu jebkurā nozarē, bet arī estētiska rakstura jautājumiem. Kā spēlēt, kā apgūt tekstu, kā veidot ansambli. Respektīvi, uz skatuves bija viss, ko varētu saukt par darbošanos ap tēmu «teātris teātrī», mazliet lokāli joki, viegla pašironija par profesiju, neveiklas atsauces uz politiku valstī. Turklāt ar norādi, ka tiem, kurus interesē māksla, tā ir ne tikai glābiņš no ikdienas problēmām, bet arī pašiem no savas «mazspējas» izprast un ietekmēt sabiedriski politiskos notikumus. 

Kamēr uz skatuves aktieri runāja Šillera varoņu tekstus, ko mēģināja režisēt Gunas Zariņas Māra, publika pieklājīgi centās saprast, par ko te vispār būs stāsts. Toties, kad Vilis Daudziņš runāja aktiera Gata, nevis Kārļa Mora vārdā, attiecīgi – Ģirts Krūmiņš Georga (nevis Franča Mora), Kaspars Znotiņš Ērika (nevis Špīgelberga), Gundars Āboliņš Staņislava (nevis fon Mora), Jevgēnijs Isajevs Eižena (nevis Šveicera) un Toms Veličko Leo (nevis Šufterles) vārdā, kad parādījās šodienas atsauces un aktualitātes, skatītāji atviegloti uzelpoja un sāka dzīvot līdzi ironiskajiem komentāriem par medībām, atskaitēm, stulbajiem Šillera tekstiem, «no kuriem neko nevar saprast». Jāatzīst, ka es līdz pat pirmā cēliena beigām tekstiem no pašdarbības aktieru dzīves nekādu pievienoto vērtību nesaskatīju. Kad cits pēc cita otrajā cēlienā atklājās daudzie paralēļu, atsauču, komentāru, spēles stilu slāņi un konfrontācijas, sapratu, ka tādi bijuši iecerēti arī pirmajā daļā. Tomēr, kaut kādām izrādes sastāvdaļām nesavienojoties pareizajās vietās, tad tie bija nolasāmi tikai daļēji. Turklāt tos pamanīt varēja, tikai racionāli pieslēdzoties izrādei un to preparējot jau skatīšanās laikā. Un tāda skatīšanās tomēr nevarētu būt izrādes veidotāju ideāls. Tomēr arī pirmajā cēlienā mani darīja uzmanīgu tas, ka vairākās vietās Šillera teksti šķietami nepiemērotos brīžos tiek pārtraukti vai nu ar ironisku komentāru, vai smiekliem, vai pārspīlētu deklamāciju, vai kāda cita varoņa iejaukšanos, un veido it kā strauju un neloģisku pagriezienu uz citu izrādes stāsta attīstības pusi.

Es nevaru precīzi pateikt, kurš bija tas mirklis otrā cēliena sākumā, kad manī kā skatītājā ieslēdzās brīdinājuma signāls, liekot domāt, ka tā nevarētu būt režisora un JRT nopietnība – likt man vērot, kā pašdarbnieki iestudē Šilleru. Man šķiet, tas bija izmisušais un rezignētais Kaspara Znotiņa skatiens, ar kādu viņš vēroja izmēģināmo ainu, un es sāku šaubīties, vai tas ir Znotiņa, Ērika, vai Špīgelberga skatiens uz šo situāciju. Šāds trīskāršs stāsts – par JRT aktieri, pašdarbības aktieri un tēlu – attiecas arī uz visiem citiem izrādes dalībniekiem. Centrā, protams, izvirzījās Viļa Daudziņa, Ģirta Krūmiņa un Gunas Zariņas varoņi, kas padarīja «caurspīdīgu» izrādes trīskāršo struktūru, piedevām ļaujot ieraudzīt atsauces uz citām savām lomām. Kopš šā brīža izrāde pārvērtās nevis sižetiskā, bet estētiskā piedzīvojumā, pat detektīvā. Tā kulminācija, protams, ir izrādes fināls, kurā parādās stilizētie laikmeta kostīmi, parūkas, grims un Gunas Zariņas tēlotā Māra ne tikai kautrīgi vai steidzīgi lasa Amālijas tekstu ar eksemplāru rokās, bet ir šī Amālija no Šillera jaunības «vētru un dziņu» laikmeta traģēdijas. Un ieslēdzas vēl viens aspekts, kā raudzīties uz izrādi: JRT vadošie pusmūža aktieri, večiņas un večus izspēlējušies, šoreiz saskārušies ar izaicinājumu spēlēt tēlus, kas divreiz jaunāki par viņiem pašiem. 

Lielā klasika un mirkļa pārrāvums

Bet nu par dažiem problēmu lokiem, ko izrāde skar gudri un rafinēti.