Mana vājība ir deja

Īsformāta dejas izrāžu vakars Visas manas vājības ir tavas lūpas Nacionālajā teātrī ir triju horeogrāfu satikšanās ar trim dzejniekiem – Agate Bankava + Krišjānis Zeļģis, Rūdolfs Gediņš + Jānis Tomašs, Dmitrijs Gaitjukevičs + Arvis Viguls. Šī nav izrādes recenzija. Kritiķim ir labi zināt par darba tapšanu un mākslinieku radošo procesu, bet šoreiz biju iesaistīta vairāk. Apmeklēju mēģinājumu, runāju ar horeogrāfiem, redzēju, kā darbi mainījās, rakstīju tekstu izdevumam Jezga. Tāpēc mana vērtējuma te nebūs. Bet būs doma par mākslas dzīvi kapitālismā un viedoklis par dzejas un dejas līdzību. Būs unikāli horeogrāfu Agates Bankavas un Rūdolfa Gediņa zīmējumi. Viņi atsaucās aicinājumam uz eksperimentu, kurā piedāvāju aizpildīt dažus rāmjus ar grafisku informāciju par katra horeogrāfa veidotās izrādes uzbūves principiem. Lai būtu arī recenzijas garša, būs citāti no Rīgas horeogrāfijas skolas 1. kursa audzēkņu atsauksmēm par izrādi. 

Mākslas lietderība

Dejas teorētiķe Kirsi Monni no Somijas uzskata: «Tirgus ekonomikā produkts ietver un piedāvā tikai saprotamas attiecības (..), mākslas darbs satricina acīmredzamību un lietderību no patērētāja viedokļa (..), tas piedāvā tādas attiecības, kuras nevar pilnībā identificēt un kontrolēt. Mākslas darbs pievēršas neapzinātajai sarežģīto sakarību kartogrāfijai, plaisām, «redīmeida» pasaules kustīgajām daļām. Antropoloģe Mērija Beitsone apgalvo, ka dzeja ir svarīgs pasaules izziņas līdzeklis, jo caur to mēs pieskaramies ikdienā nepieejamai sakarību daudzveidībai. Dzejai ir ārkārtīgi svarīga loma pasaules un sevis paša izziņā tieši tāpēc, ka tā ved no sarežģītības uz sarežģītību.»

Izrādes visas manas vājības ir tavas lūpas uzstādījums ir episks – divu sarežģītu mākslu satikšanās. Kustība un valoda ir cilvēka iemiesotības galvenās pazīmes. Izeja ir tikai nāvē un varbūt dziļā meditācijā, kurā šīs abas kvalitātes tiek reducētas līdz nosacītai singularitātei ar cerību iegūt zināmu kontroli. Gan dzeja, gan deja strādā ar grūti kontrolējamiem cilvēka esības pamatelementiem, neizmantojot ārēju materiālu starpniecību. Dzejnieks rada vārdus no vārdiem, horeogrāfs rada kustību no kustībām. Viss notiek viena «materiāla» ietvaros, kurš vienlaikus vēl arī ir pats autors un bieži izpildītājs. 

Ja dzejdari un dejdari tic savu mākslu pašpietiekamībai, tad viņi strādā tikai ar šiem eksistenciālajiem «redīmeida» materiāliem – ar lielākiem vai mazākiem valodas un kustības elementiem. Nav iespējams neko radīt, viss jau ir. Deja un dzeja ir spēles ar gataviem klucīšiem. Sarežģītības un meistarības pakāpe līdzīgi kā lego vai puzlē ir atkarīga no daļiņu izmēra un skaita, kombinēšanas versijām un arī tā, kas notiek prezentācijas fāzē. 

Dzeja parasti nonāk pie publikas vienā vai abās no divām formām - drukāts vai runāts teksts. Tiem cauri vēl var redzēt «klucīšus» – to, ar ko dzeja nodarbojas. Ar deju ir grūtāk – tā bieži tiek likta priekšā dažādi rotāta (skaņa, gaisma, kostīmi, grims u. c.). Tā ir kā okeāna virsma, kas, lai arī savas redzamības dēļ kārdina kļūt par skaidrojuma un nereti arī radīšanas līdzekli, tomēr neko daudz nepasaka par okeāna būtību. Apcerot dejas pieredzi, 90 procenti cilvēku runās par mūziku, kostīmiem un scenogrāfiju. Pasaulē ir gana daudz mākslinieku, kas reducējuši fināla fāzi līdz minimālismam, taču Latvijā tas nav pārāk iecienīts ceļš. Bieži vien dejas darba pieredzē uzmanību izpelnās virskārta, kura veiksmīgos gadījumos ir dejas pamatmateriāla paplašinājums un pastiprinājums, bet reizēm ir kaut kas pavisam cits vai sliktākajā gadījumā zem tā dejas būtības nemaz nav. Kā okeāna projekcijā uz betona grīdas. Gribas ienirt, bet var tikai galvu sasist.

Aizvien biedējošāka kļūst tirgus prasība pēc vienkāršības, pēc bezpiepūles lietām

Mana interese dejā un arī dzejā ir darbs ar cilvēka eksistenciālās būtības pamatelementiem. Jo dziļākiem struktūru veidojošiem elementiem mākslinieks ir ticis klāt, jo lielāka ir mana «sarežģītības caur sarežģītību» svinēšana.