Mīļas pagātnes ainiņas

Sagadīšanās pēc dienu pirms Valmieras teātrī iestudētā Jurija Trifonova garstāsta Apmaiņa izrādes es biju uz izstādi Sejas izteiksme Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. No melnbaltām fotogrāfijām un Latvijā pazīstamu mākslinieku gleznām uz mani raudzījās sejas un acis, kas pieredzējušas sen aizgājušo laikmetu, kura simtgade nupat tik plaši atzīmēta visā valstī. Un pats no sevis radās jautājums: kāpēc rīt Valmierā uz skatuves būs Trifonova «maskavieši» no pagājušā gadsimta 70. gadiem, nevis šie latvieši – slaveni vai nevienam nezināmi, skaisti vai parasti, laucinieki vai pilsētnieki – vēstīs par to, ko ir uzzinājuši, pārdzīvojuši, izcietuši un mīlējuši. Jāatzīst, ka jautājums ir palicis neatbildēts.

Tas ir Trifonova teksts, nevis varones ilgi slēptās sāpes un izmisuma skaidrība

Jurijs Trifonovs uzrakstīja Apmaiņu 1969. gadā, tā pieder pie viņa tā sauktajiem Maskavas stāstiem, kuros no šķietamiem sīkumiem izkristalizējas visumā labu un prātīgu cilvēku diezgan nelaimīgie likteņi. Šis ir stāsts par piekāpšanos sīkumos, par kompromisiem «labākas un ērtākas» dzīves vārdā, jo allaž taču vienkāršāk ir peldēt pa straumei, pakļauties ietekmei un paslēpties no atbildības, aizbildinoties, ka tāds nu reiz ir tas dzīves labirints. Uz tālaika padomju cilvēka sadzīves problēmu fona vārdiņš «apmaiņa» pēkšņi iegūst jaunu saturu, daudz plašāku par ilgoto un izdevīgo dzīvojamās platības apvienošanu.

No Maskavas režisora Jegora Peregudova intervijas uzzināju, ka par Trifonova garstāsta inscenēšanu viņš sapņojis jau sen un viņu iedvesmojis Valmieras teātra mākslinieciskās vadītājas Indras Rogas uzaicinājums to iestudēt, jo «mums ir bijusi kopīga pagātne». Man kā cilvēkam no malas tomēr gribas jautāt: kas tieši teātrim šodien licies interesants šajā materiālā? Esmu pārliecināta, ka ne jau nu nostalģija pēc gadiem, kad bijām samesti kopējā katlā, kurā burbuļoja uzspiestas domas un tikumi. Bet varbūt teātris gribējis atklāt, ka cilvēka būtība paliek nemainīga tiklab «lielajā» Padomju Savienībā, kā «mazā» neatkarīgā valstī?

Izrāde sākas vēl pirms īstās darbības: nesteidzīgi iezīmējas varoņu sadzīve, katram eksistējot sev atvēlētajā stiklotajā būrītī, ikviens no tiem ir pilns ar smalkām laikmeta liecībām. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis skrupulozi pieaudzējis trīsdalīgo skatuvi, proti, triju ģimeņu dzīves telpu ar veciem telefoniem, tranzistoriem, no modes izgājušām vāzēm un kankarainiem abažūriem, trīslitru gurķu burkām, eksotisku sienas paklāju, čīkstošu ledusskapi (visticamāk tas ražots – ZiL, Ļeņina vārdā nosauktā rūpnīcā) un sienas pulksteni, kura rādītāji sastinguši desmit minūtes pirms deviņiem… Arī cilvēki ir tādas skices gaidāmajam teātra stāstam – mēs iepazīstam viņu mīmiku, žestus, kustības.