Un tūkstoš atbalsis atdzīvojās...

Valmieras teātrī sākusies mākslinieciskās vadītājas Indras Rogas plānotā sezona, un Jekaterinas Polovcevas (Maskava) iestudētais Fantočini noslēpums ir pirmais pieturas punkts jaunās programmas realizācijā. Jau Rogas iestudējumos iezīmējas tendence dažādot teātra valodu, reālpsiholoģisko aktierspēli, ar ko Valmieras teātris, īpaši vecākajā un vidējā aktieru paaudzē, vienmēr bijis spēcīgs, bagātināt un papildināt ar spēles teātra paņēmieniem. Šādā uzstādījumā J. Polovcevas režijas rokraksts iederas. Viņa strādā Maskavas teātrī Sovremeņņik, Puškina teātrī, pedagoga Sergeja Ženovača meistardarbnīcā, iestudējusi Ļevu Tolstoju, Albēru Kamī, Ingmaru Bergmanu un tiek raksturota kā režisore, kuras domāšana tieši analītiskajā, nevis burtiskajā, sadzīviskajā virzienā ļauj darbību izvirzīt priekšplānā teksta slānim, atdalīt to no sadzīves reālijām un meklēt poētiskas metaforas. Fantočini noslēpums ir daudzējādā ziņā rūpīgi un profesionāli nostrādāts iestudējums, un tomēr tas atstāj pretrunīgu iespaidu. 

«Fantočini noslēpums» ir teatrālā valodā risināts apzinātības process

Izrādes pamatā ir zinātniskās fantastikas klasiķa Reja Duglasa Bredberija (1920–2012) stāsts Elektriskā ķermeņa dziesma (I Sing The Body Electric) režisores dramatizējumā un Volta Vitmena (1819–1892) dzejoļi. Arī Bredberija stāsta nosaukums aizgūts no Vitmena dzejoļa, kurā tas pēta ķermeni veidojošās daļas un veselumu, dvēseles un ķermeņa saistību un godina eksistences svētumu.

Kopā ar Sanktpēterburgas kolēģiem Emīlu Kapeļušu un gaismu mākslinieku Igoru Fominu, kā arī Latvijas radošajiem spēkiem – iluzionistiem Daci un Enriko Pecolli, videomākslinieku Aleksandru Grunti – radīta tēlaina, kustīga (veiksmīgi izmantota skatuves ripa), no sadzīviskiem atribūtiem atbrīvota telpa. Pēc krāsu gammas un kustīgu ģeometrisko elementu izmantojuma scenogrāfa un gaismu mākslinieka kopdarbs brīžiem atgādina Roberta Vilsona estētisko rokrakstu. Gaismēnu (pārdomāta vēso un silto gaismu maiņa) impresionistiskās noskaņas un mūzika rada dzejisku, elpojošu, nosacītu telpu, kas ir atmiņu, iztēles, apziņas telpa, nevis reālistiska vide. Izrādei dots paradoksāls žanra apzīmējums «atmiņas par nākotni». Tā ir poētiskā teātra laiktelpa – subjektīvā, iekšējā, reflektīvā telpa. Būtisks izrādes slānis saistās ar zaudējuma, skumju, sēru refleksiju, jo tāda ir izejas pozīcija – vīrs (Rihards Jakovels) ir zaudējis mīļoto, trīs bērni – Toms, Timotijs un Agate, kurus spēlē Rihards Rudāks, Tālivaldis Lasmanis un Dace Eversa, – māti. Taču izrāde vēsta arī par laiku, par daudziem mēness lēktiem un saules rietiem un par bezgalīgo cilvēces procesiju no bērnības līdz brieduma un nāves brīdim, kuru pavada no Vitmena dzejas aizgūtā dažkārt bezjēdzības, dažkārt dzīves mistērijas skaistuma un svinīguma noskaņa.