Dzimšana veļu laikā

Viņi ņem savu ķeblīti, apsēžas spoži baltā telpā aci pret aci ar zāli, saka, kā kuru sauc un no kurienes nāk, – Alvja Hermaņa studijas vislatvijas iesaukums saviļņo ar jaunības «vēju matos», pārsteidz ar jau stabilu aktierisko varēšanu un mūžīgo mākslas nezūdamības likumu. 

Katrā, kurš 17. novembra vakarā atradās Jaunā Rīgas teātra pie Dzemdību nama zālē un skatījās Alvja Hermaņa pirmo izrādi ar tikai vasarā uzņemtajiem studistiem – Kalpa zēna vasara. Sākums, un kura dzimšanas gads sākas ar 19.., visticamāk, pulsēja viena doma – tieši tagad tas notiek: Jaunajā Rīgas teātrī dzimst jauna ēra, un es esmu tam liecinieks. 

Tiešām, kur nu vēl simboliskāk. Jauno JRT mācekļu izrāde – iniciācijas rituāls notika iepriekšējā vakarā pirms Latvijas 100. dzimšanas dienas. Alvis Hermanis, kā iepriekš intervijās solīja, vārdu ir turējis un pirmziemniekus teātra dzīvē ir iesaistījis ļoti ātri, var teikt – uzreiz, uzdāvinot viņiem savu kā kursa un JRT jaunās aktieru paaudzes dzimšanas izrādi. 

Kā lai gramatikā atspoguļo pietāti pret citu dzīvības formu un drosmi atzīt savu mirstīgumu

Skaidrs, ka Kalpa zēna vasara. Sākums ir izrāde, kas notiek katra paša galvā, un tukšajā telpā uz vienkāršajiem ķeblīšiem sēžas ne tikai studenti, bet arī personīgās atmiņas un nostalģija. Lielā mērā tieši tās šajā izrādē ir galvenās «aktrises». Izrāde darbojas kā Hamleta «peļu slazda» aina vai Ingmara Bergmaņa filma Zemeņu lauks, kur konkrētais mākslas darbs ir kā spogulis pie tavas sejas/dvēseles un tu pats to pieelpo pilnu ar sevi, cik nu spēj izturēt no attēla patiesības. Šī jaunības neatkārtojamā skaistuma «estētikas» apdvestā izrāde – studenti, kas atgādina to ziediem rotāto laivu, kas dodas uz Bimini pēc mūžīga pavasara, visus pārējos konfrontē ar laicīgumu un mirstīgumu.

Grozot rokās programmiņu, kuru rotā fragments no Ernesta Ebera gleznas Ofēlija – ziediem rotātas meitenes galvas ceturtdaļa –, ieraugu sīksīciņu tīklojumu uz savām rokām. Nu nē! Tās nevar būt manas. Tas taču bija vakar (savādi, ka šī tik klišejiskā frāze šķiet vienīgā piemērotākā), kad visi bijām tik jauni un pirmoreiz dibinājām Jauno Rīgas teātri. (Es tiešām rakstu labam žurnālam tik bezcerīgas banālības? Sakratiet, lūdzu, mani aiz pleca!) 1992. gads. Tūlīt sāksies pēc Stīvena Soderberga filmas scenārija Sekss, meli un video veidotā izrāde Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Režisors – tikko no Amerikas nomada gadiem ar pamatīgu noslēpumainības auru apdvestais Alvis Hermanis. Tūlīt sāksies «latviešu teātra Mesijas» pirmā izrāde (Guna Zeltiņa. Latviešu jaunie režisori. Izdevniecība Baltika, 1997). Viņa iecienītajā «baltajā visumā» uz virves dūdoja balodis, monotoni kā sienas pulkstenis pakšķēja virvēs iekārts ledusgabals, skanēja The Cure psihedēliskā mūzika. Gaiss bija nokaitēts gaidās. Tūlīt, tūlīt sāksies. Kas? Nevienam par to nebija ne mazākās jausmas. Tieši tāpat kā 2018. gada 17. novembra vakarā. «Mana pati pirmā izrāde. Latvija tikko bija atguvusi neatkarību, padomju cenzūra vairs neeksistēja. Un arī teātra valoda bija jārada no jauna. Man paveicās, kas es sāku šai vēsturiskajā kontekstā. Kad kaut kas bija beidzies, bet nekas cits vēl nebija sācies. Vieta bija tukša kā balta lapa. Tāda arī izskatījās mana baltā skatuve. Sākums,» par Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās izdevumā Alvis Hermanis (Neputns) raksta pats režisors. Var vilkt paralēles ar šo sākumu pirms 26 gadiem, var nevilkt. Bet tās jau «velkas» pašas. Nav iespējams noskatīties Kalpa zēna vasaru. Sākumu bez šādām un tamlīdzīgām spietveidīgām satelītasociācijām. Tāpēc viss turpmāk rakstītais būs JRT fana – veterāna atmiņas un vērojumi, kurus uzjundīja šis konkrētais 17. novembra vakars.