Skats no Roberta Vilsona izrādes «Hamletmašīna» (Spoleto, Itālija, 2017). Foto – Lucie Jansch

Manas domas ir brūces, manas smadzenes rēta

Piezīmes par Heinera Millera lugu «Hamletmašīna»

Lugu Hamletmašīna (1977) Heiners Millers (Heiner Müller, 1929–1995) sāk ar programmatiskiem vārdiem: «Es biju Hamlets.» Viņš to saka kā sociāldemokrāts, kurš 1951. gadā apzināti izvēlējies palikt un strādāt jaunizveidotajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Viņš to saka kā dzejnieks, dramaturgs, esejists (vēlāk arī režisors) pēc vairākiem gadu desmitiem dzīves šajā valstī, pēc tam, kad, ticēdams vispārējai sociālisma idejai, sarakstījis vairākas lugas, kas kritizē sociālisma realizētājmehānismus VDR, un par to ticis aizliegts un izslēgts no rakstnieku savienības. Viņš to raksta kā kreisi noskaņots intelektuālis, kurš nonācis strupceļā un tomēr vēl meklē ceļus, kā jēgpilni eksistēt.

Līdz lugai

Šodien Heiners Millers uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta otrās puses vācu autoriem, bet Hamletmašīna – par viņa nozīmīgāko lugu. Šis dramaturģiskais materiāls fascinē literatūras un teātra zinātniekus un bez pārtraukuma tiek iestudēts līdz pat šai dienai visā pasaulē, jo īpaši vācvalodīgajās zemēs un Francijā.

Līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem Millers raksta, sajuzdams pakausī Hamleta domu «something is rotten in the state of Denmark», stilistiski Brehta dialektiskā teātra manierē. Tāpat kā Brehts viņš uzskata, ka teātra uzdevums ir uzrādīt sociālās pretrunas un aktivizēt skatītāja līdzdalību vēstures priekšā. Viņa lugu motīvi ir reālistiski – tēli piedāvā iespēju identificēties. Taču 70. gados Millers nonāk pie vairākām atziņām, kas maina viņa nostāju. Pirmkārt, viņā aug sarūgtinājums par negatīviem procesiem gan VDR – tostarp Berlīnes mūra celtniecību (1961), gan Eiropā un pasaulē, proti, Auksto karu. Otrkārt, viņš redz, ka teātris savā līdzšinējā formā vairs nespēj ietekmēt skatītāju – vairs nespēj provocēt sacelšanos. Treškārt, viņš sāk apšaubīt savu intelektuāļa lomu VDR. Un Millers kļūst par konstruktīvu «defetistu» – cilvēku, kurš vairs necīnās. Millers beidzot akceptē faktu, ka sociālisms ir utopija, kas ir nerealizējama un tālab diskreditēta. (Millers, protams, vērā ņem arī PSRS pieredzi un staļinismu.) Taču viņš turpina atzīt šīs utopijas augsto morālo vērtību. Millers tātad turpina rakstīt, bet nu jau atmetot ar roku episkajam teātrim un pievēršoties apokalipses un bojāejas motīviem, ironijai un sarkasmam, dekonstrukcijai kā mākslinieciskam paņēmienam. Lai izvairītos no VDR varas iestāžu represijām, Millers dramaturģijā pievēršas antīkajiem mītiem un klasiskajiem sižetiem, dekonstruē tos, izmanto kā matricu savu domu uzslāņošanai. Un šāda tapšanas procesa rezultāts ir arī luga Hamletmašīna.

Žurnāli