«Von Krahl» teātra iestudējums «Skaistāka nekā rītdiena» bija viena no festivāla vizuāli iespaidīgākajām izrādēm. Publicitātes foto

Kaimiņu festivāls Tartu

Teātra festivāls «DRAAMA»

Turpinot triju Baltijas valstu iedibināto tradīciju ik rudeni tikties vienā no kaimiņu zemēm, lai aplūkotu vietējo drāmu, šā gada septembrī viesi tika gaidīti Tartu. Tāpat turpinās iesāktā tradīcija festivāla programmā piedāvāt iepriekšējās sezonas labākos skatuves darbus. Sākotnē bija koncentrēšanās tikai uz oriģināldramaturģiju, lai veicinātu teātru un autoru sadarbību, taču pašlaik dramaturgam jau ir aktīva loma izrādes veidošanā, tāpēc loģiski šķiet uzmanību koncentrēt uz interesantākām performatīvās mākslas parādībām kopumā. Trešā tradīcija – visu triju valstu teātra vērtētājiem, pētniekiem un praktiķiem tikties diskusijās, lai apzinātu kopīgo un atšķirīgo teātra procesos, kā arī lai ar kaimiņu «brillēm» palūkotos uz sevi.

Tagad, kad paši esam pagozējušies uz Eiropas skatuvēm un esam dzirdējuši par kaimiņu slavu, varam ciešāk draudzēties savā starpā

Starpvalstu refleksijai tika veltīta arī konference Baltijas atspulgi (Baltic Reflection), kas notika 10. septembrī. Konferences tēmas autore un moderatore, teātra zinātniece Anneli Saro visu triju valstu pārstāvjus bija aicinājusi izpētīt to, cik daudz un kādi mākslinieki no abām pārējām kaimiņzemēm tikuši aicināti veidot izrādes. Galu galā viens no motīviem, kādēļ tapa ikgadējais Baltijas festivāls, bija stimulēt Baltijas valstu sadarbību teātra mākslā. Nav iespējams viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu – pietiekami bieži vai nepiedodami reti apmaināmies ar māksliniekiem, bet droši var apgalvot, ka festivāli un personīgās pazīšanās veicina savstarpēji ieinteresētu sadarbību gan režijā, gan dramaturģijā. Tā padomju gados, piemēram, Gunārs Priede bija populārs Igaunijā, bet patlaban abās kaimiņvalstīs ir labi zināms Jānis Balodis, pie mums tiek iestudēti Marjus Ivaškeviča un Andrusa Kivirehka darbi. Kombinācijas jeb kompānijas, kādās režisori un dramaturgi viesojas kaimiņu teātros, ir visdažādākās, tātad kultūru migrācija un domapmaiņa notiek. Anneli Saro gan arī atgādināja, kāpēc 90. gadu nogalē un šā gadsimta sākumā sadarbība notika retāk un bija īpaši veicināma: atgūstot neatkarību un mēģinot ķepuroties jaunajos sociālekonomiskajos apstākļos, katrai mazajai ekspadomju valstiņai gribējās skatīties tālāk par tādiem pašiem nabaga brāļiem un skatienu vērst dziļāk Eiropā un tālāk pasaulē. Savukārt tagad, kad paši esam pagozējušies uz Eiropas skatuvēm un esam dzirdējuši par kaimiņu slavu, varam ciešāk draudzēties arī savā starpā. Tā nu, pētot šā gada izrāžu programmu festivālā Draama, pirmām kārtām interesi raisīja darbi, kurus veidojuši mākslinieki, kas labi zināmi arī ārpus Igaunijas teātra robežām.

Personības, kuras pievelk

Lai gan viens no slavenākajiem Igaunijas teātriem NO99 nu jau beidzis pastāvēt, divi no māksliniekiem, kas joprojām saistās ar šo fenomenu, ir māksliniece Ene Līsa Sempere un režisors Tīts Ojaso. Viņu vārdi bija lasāmi Igaunijas Drāmas teātra iestudējuma Noziegums un sods radošajā komandā. Abi pēc ilgāka pārtraukuma atgriezušies Igaunijā un Dostojevska darbu, kam pirmiestudējums veidots Šveicē, pāriestudējuši Drāmas teātrī. Uz lielās zāles skatuves iekārtots kāda Pēterburgas komunālā dzīvokļa fragments ar pāris istabām un virtuvi/vannas istabu. Semperes radītā telpa ir ar postpadomju ēras atskaņām, iespējams, apkārtējā vide atspoguļo galvenā varoņa Raskoļņikova iekšējo pasauli: netīri pelēks, padomjlaika krāmiem apaudzis dzīvoklis, kurā poļu tirgus kolorīta treniņtērpos ietērptie varoņi izspēlē teju dramatisku klaunādi. Galvenais varonis ir izteikti nesimpātisks – sakumpušu muguru un izstīdzējušu augumu, ar saķepušiem matiem zirgastītē. Lai gan sižetiski skatuves stāsts drīzāk ir asiņains trilleris, papildu šerminošu izjūtu rada virs spēles telpas novietotais ekrāns, kurā redzams gan tas, kā izplūst upuru asinis, gan citu varoņu tuvplāni. Jā, un filmē pa laikam pats Raskoļņikovs. Šis ir līdz nelabumam izteikts fiziskais teātris vairāku stundu garumā, un aktīvs spēles teātris, kāds Igaunijā sen neesot redzēts, raksta igauņu teātra pētniece Madli Pesti.

Žurnāli