Bez mīlestības nav radīšanas

Ķimele vienīgā uzminēja to, kāpēc tieši Vāne tēloja Horāciju manā pēdējā Hamletā (nu jau puslīdz droši varu teikt, ka pēdējā). Nezinu, kā Šekspīrs, bet tā es tagad redzēju Hamleta draugu – savas dzīves Horāciju. Kā sievieti. Kura var saprast līdz galam visu, pēc būtības varbūt. Kurai varēju uzticēt savas domas un kuras dēļ es savos tagadējos gados beidzot sapratu, kas tas ir par brīnumu – mīlestība. Pa īsto ceļu es biju uz to atvests.

Kaut kā runājām, ka vajag uzrakstīt turpinājumu pirmajai grāmatai. Viņa solīja, ka pabeigs, kad es atdošu viņai vēstules. Norunājām, ka tikai uz simtgadi (ja es gadījumā būšu tad jau miris; ja ne, uz ko es, protams, ceru, tad tikai tad, kad pienāks vēl kāda tālāka jubileja).

Man ir viņu vēstules, saglabātas līdz pēdējam sīkumam, tāpēc ļaušu viņām runāt. Kad būšu miris, protams

Skaidrs, ka man muldēšana vienmēr ir padevusies, tad kāpēc nesaņemties un to visu neuzrakstīt. Slinkums jau ir, bet sāku. Turklāt atcerējos, ka tieši tāpat mani piespieda rakstīt mana bijusī – Augstkalna, kuru es, maigi sakot, pametu ne tajā augstsirdīgākajā veidā, bet kuras dēļ es uzrakstīju Mēģinu būt atklāts. Viņa tad laikam jau bija piedevusi. Kā visas sievietes, ko es biju saticis. Vienīgā, par kuru es droši zinu, ka viņa nebija piedevusi, līdz kādai nesenai sarunai, kad es viņai atkal likos cilvēcīgs (un arī droši vien tikai tādēļ, ka mēs runājām par manu prostatu), bija Lilija Dzene. Viņai manas izrādes tā arī nekad nav patikušas, jo galu galā Maija Augstkalna bija viņas labākā draudzene. Tikai nesen es saņēmos pārlasīt Maijas vēstuli, ko viņa bija rakstījusi 1963. gadā vienas ziemas garumā. Kamēr es biju Maskavā vai vienkārši nebiju viņas tuvumā, kaut arī mēs bijām tikko precējušies. Viņai likās, ka viņa zina, kāpēc es tā trakoju. Godīgi sakot, mana sliktākā īpašība ir tā, ka nespēju pateikt nē. Arī sievietēm, un dažreiz es to esmu rūgti nožēlojis. Un vainīga jau mana tā saucamā vieglprātība, kas mani ir daudz arī glābusi (Sibīrijā, piemēram, kad metos tēlot smagi slimu, kaut, godīgi sakot, tur jau neviens vesels nemaz nebija un nebija daudz jātēlo, bet tā es tiku uz slimnīcu un ēšanu). Ar Maiju, kura bija pamatīgi aplauzusi ragus pirms satikšanās ar mani, man likās, ka pamēģināšu, kā ir, kad visu sāk kā pienākas, ar kāzām, pirms tam negrēkojot. Viņas draudzenes bija sajūsmā par to. Savukārt ar Ritu, es pat nezinu, kas mani dīdīja, es gribēju pamēģināt, ko nozīmē gatava ģimene, ar diviem bērniem, kuri jau paaugušies un daudz netraucē. Un nav jau nekāds noslēpums, ka sievietēm – viņām visām vienmēr ir šķitis, ka mani pazīst pat labāk par mani, tad nu es domāju, man ir viņu vēstules, saglabātas līdz pēdējam sīkumam, tāpēc ļaušu viņām runāt. Kad būšu miris, protams.