Bankavas rokas, Čukura sirds

Baumo, ka Andreja Jarovoja režisētās Pazaudētās dziesmas abās pirmizrādēs 27. un 28. oktobrī ir bijušas pilnīgi atšķirīgas gan tajā, kas notiek uz skatuves, gan tajā, kā uz to reaģē skatītāji. Nemaz nerunājot par ģenerālmēģinājumu. Turklāt no drošiem avotiem ir iegūstamas ziņas, ka izrāde arvien tiek pārveidota, norit mēģinājumi, ainas mainītas vietām, lai jau, iespējams, gala variantu rādītu, kad nu visbeidzot teātris atkal varēs iedegt prožektorus. Cik esmu sapratis no atsevišķajām informācijas drumslām, runa nav par niecīgiem pārveidojumiem, niansēm un uzsvariem, bet itin fundamentālu struktūras maiņu. No tā izriet divi, šķiet, būtiski slēdzieni: pirmkārt, tālākais izklāsts ir melīgs, ciktāl tas paredz aptvert izrādi tās totalitātē. Līdz ar to šeit tiks izklāstītas pārdomas, kas visdrīzāk paliktu nemainīgas, izrādi pieredzot jau citā kombinācijā. Otrkārt, izrāde – un tas var būt absolūti nemanāmi – pašos pamatos ir veidota nevis ar mērķi no punkta A secīgi nokļūt punktā B, sniedzot noslēgtu māksliniecisku redzējumu, bet gan piedāvāt variācijas par tēmu, visdrīzāk mainot arī pašu tēmu vai vismaz to, kā skatītājam uz to raudzīties.

Domājams, manipulācijas ar ainu un etīžu savstarpējo izvietojumu un to attiecībām tiešā veidā arī raksturo to, ko iespējams nosaukt par izrādes virstēmu: mūsdienu dažādie pieredžu apvāršņi, polifoniskā ideju, notikumu un viedokļu daudzveidība nav spējīga izveidot vienu un noturīgu naratīvu par pasauli, kāda tā ir. Runa drīzāk ir par pasaulēm, kas ar aizdomām uzlūko viena otru – dažādas mākslinieciskas un ideoloģiskas sistēmas, starp kurām veidojas arvien plašāks pārrāvums, un to pretrunas kļūst jo nesamierināmākas. Te viscaur valda polisēmija, katra izdvestā skaņa, vārds un zilbe ir gan apbrīnas, gan izmisuma pilna. Apbrīna par to, cik tās ir jaudīgas savā vienkāršībā, un izmisums – cik nepilnīgs ir jebkurš mēģinājums tās izlolot pilnvērtīgai un saprotošai komunikācijai. 

Izrāde vienlaikus ir arī kritisks komentārs par mūsdienu pasaules uztveres īpatnībām. Par izziņas (ne)iespējamību apstākļos, kad informācija ir ne vien līdzeklis, bet arī slogs, tikpat klātesošs, cik dabas piesārņojums visos tā iespējamos veidos – plastmasas maisiņi jūrā, skaņa Aleksandra Čaka ielā sastrēgumu stundā vai gaisma virs pilsētas ziemas agrā vakarā. Valodas filozofijā aprobēts un arī ikdienas pieredzē skaidri uzskatāms ir pieņēmums, ka informācijas pārbagātība valodu drīzāk devalvē, vienkāršo un trivializē tās nozīmi un izteiksmi iepretim citiem medijiem. Šķiet, arī izrādes veidotāji ir uztaustījuši ko līdzīgu un pat iet soli uz priekšu, vaicādami, kas paliek pāri, kad ierastā komunikācija vairs nenes gaidītos augļus, kas cilvēkus tuvina un vieno, kad logocentrisms – valoda kā galvenās realitātes paudēja – ir atcelts vai nespējīgs tiktāl, cik nodrošināt savstarpēju izpratni un vienprātību, kad pati cilvēcība un empātija kā tās pamats ir pazaudēta.