Klāvs Kristaps Košins atbruņo ar neizskaistinātu godīgumu un spēju neviennozīmīgu dzīves pieredzi pārvērst skatuves valodā. «Konklāvs» – Dirty Deal Teatro. Endīne Bērziņa, Klāvs Kristaps Košins un Jurģis Lūsis. Foto – Aivars Ivbulis

Jauno režisoru alfabēts

Par padarīto un iespējām

Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmu dramatiskā teātra režijā 2021. gada jūnijā absolvēja trīspadsmit jauni cilvēki – Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadītais režisoru kurss. Mācījušies kopā ar topošajiem aktieriem no Indras Rogas un Mihaila Gruzdova skolotā t. s. Valmieras kursa, bet visvairāk cits cita izrādēs pagaidām spēlējuši paši. Trešdaļu sava studiju laika bijuši spiesti mācīties attālināti. Pirmajā studiju gadā iestudējuši absurda dramaturģiju, otrajā gadā nodarbojušies ar Fjodora Dostojevska darbiem, trešajā – ar Šekspīru. Ceturtā kursa rudenī un ziemā vēl pirms diplomdarbiem dramaturga Jāņa Baloža pārraudzībā Dirty Deal Teatro īstenojuši īsizrāžu jeb performatīvu notikumu ciklu ar kopējo nosaukumu Kāpēc es naktīs neguļu. Diplomdarbus studiju noslēgumā parādījuši tikai ļoti nelielai slēgtā «burbuļa» auditorijai, kas daļai projektu – Roberta Daubura El triciclo, Annas Klišānes Jaunība – sārtais vīna trauks un Mārtiņa Zvirbuļa IevaOS 11.4 – tā arī kļuva par pirmo un vienlaicīgi pēdējo iespēju. Dažas izrādes īslaicīgi iekļuva repertuārā vasarā, piemēram, Beatrises Zaķes Maģiskās domāšanas gads Liepājā un Endīnes Bērziņas Samsona ceļojums Daugavpilī un Valmieras vasaras festivālā. Trīs darbi – Sabīnes Ozoliņas Dabiskais romāns, Jurģa Lūša Zelta zirgs un Andra Zeļonkas Vecākošanās – vienu reizi šoruden parādīti teātra trupas KVADRIFRONS atbalstītajā jauno režisoru diplomdarbu skatē Pirmā reize, un tieši tāpat vienu reizi Endīnes Bērziņas Provinces anekdotes Daugavpilī un Elīzas Dombrovskas Prometejs studentu izrāžu festivāla Patriarha rudens ietvaros Ģertrūdes ielas teātrī. Pagaidām tikai četrām izrādēm – Henrija Arāja Kontrabasam, Ilzes Blokas Dzīvajam ūdenim, Mārtiņa Gūtmaņa Personai un Klāva Kristapa Košina Konklāvam – ir izdevies nobāzēties kāda teātra repertuārā vismaz uz īslaicīgu palikšanu, izmisīgi konkurējot ar mežonīgi lielo pandēmijas ziemā uzkrāto pirmizrāžu sprādzienu šajā rudenī. 

Tieši tāpēc raksts Pārskats par jauno režisoru izrādēm ir neuzrakstāms. Lai kā censtos, visu šo mēnešu laikā telpai un teātrim pretdabiskos izrādīšanas nosacījumos izkliedēto piedāvājumu noskatīties nav iespējams. Savukārt redzētais nav savstarpēji salīdzināms tieši to pašu nevienādo, mainīgo un neprognozējamo apstākļu dēļ. Un nav godīgi rakstīt pirmo (un reizēm arī vienīgo) recenziju par jaunu mākslinieku pirmajiem darbiem pēc principa – rakstīšu par to, ko redzēju, jo visu neredzēju. Tāpēc šis nebūs ne izrāžu pārskats, ne analīze, ne vērtējums. Šis būs teorijas priekšmetu pasniedzējas iespaidu kaleidoskops par vakardienas režijas studentiem alfabētiskā secībā ar diviem subjektīviem izņēmumiem.

Henrijs Arājs. Gribējis būt aktieris un tas arī kļuvis, paguvis gan filmēties, gan uz skatuves paspēlēt un noteikti darīs to vēl. Auditorijā un režijā – neapšaubāms inscenētājs un tāds savā kursā vienīgais. Henrija Sapnī vasaras naktī Zirgu pasta Karamazovu zālē lidoja galdi un cilvēki. Tradicionāli kā askētisku monoizrādi spēlēto Kontrabasu Henrijs «izkrāsojis» ar trim dejotājiem, gaismas un mūzikas spēlēm un vērienu. Henrijs garantēti ir teātrī uz palikšanu. 

Endīne Bērziņa. Klusā, skaistā un dziļā meitene, kura reti runā pirmā, bet uzrunāta vienmēr zinās, ko teikt. Studiju laika Makbets  un Bulbulis fascinēja ar negaidītu vizualitāti – asinis šķīda spoguļos un miroņi stāvēja logu ailēs. Kamēr daži kursabiedri vēl plīvoja ideju meklējumos, Endīne klusi un droši paguva uztaisīt Daugavpils teātrī divas izrādes. Spēj būt arī fascinējoši mīklaina aktrise.

Žurnāli