Tas mirklis pienāks

Kad 2017. gada 23. novembrī Spēlmaņu naktī pēc savām skatuves naglām kāpa Daugavpils teātra aktrises Kristīne Veinšteina – Gada aktrise otrā plāna lomā un Zanda Mankopa, kura, tikko nospēlējusi pirmo sezonu, bija atzīta par Gada jauno skatuves mākslinieci. Viņas abas, nomināciju saņēmušas, bija sagatavojušas runu iespējai, ja tiks arī pie balvas. Tāpēc viņu pašcieņas pilnā izturēšanās skaisti izcēlās uz ierastā, drusku uzspēlētā pārsteiguma un stomīšanās fona. 

Mēs spēlējam trīs valodās, un tie ir trīs dažādi skatītāji, kas reizēm varbūt apvienojas un kļūst kā viens

Viņas abas ir savam teātrim būtiskas aktrises. Zanda paguvusi nedaudzos gados strādāt pie ļoti dažādiem režisoriem un arī nospēlēt Blaumaņa Kristīni – 21. gadsimta meiteni ar taisnu muguru, jau piesaukto pašcieņu un neapstrīdamām tiesībām izvēlēties. Kristīne, lielas un mazas lomas nešķirodama, teātrī strādā jau kopš 1999. gada, un viņas lomu sarakstā ir arī Brigaderes Raudupiete – sieviete, kas nebaidās ieskatīties bezdibenī. Sarunā bez vidutāja uzaicinājām Kristīni Veinšteinu un Zandu Mankopu ar ienācēju acīm paraudzīties gan uz pilsētu, gan teātri. Redakcija

Kristīne. Daugavpils pretendē uz Eiropas Kultūras galvaspilsētas nosaukumu 2027. gadā. Kā tev šķiet, vai mūsu pilsētai ir izredzes? Tā sacenšas ar Jūrmalu, Valmieru un Liepāju.

Zanda. Nevaru pateikt par izredzēm, bet Daugavpilij tas būtu ļoti, ļoti noderīgi. Tieši Daugavpilij. Jo šķiet, ka Liepāja jau paņem ar kaut ko savu, tāpat Jūrmala, Valmiera, bet Daugavpilij, man liekas, pietrūkst kaut kā.

Kristīne. Kad pirms pāris gadiem apstiprināja foršo Daugavpils pilsētas logo, kur burts D ir dažādu zīmējumu veidā, tā norādot, ka mēs esam tik dažādi, man likās, ka tas ir pilsētas zīmols. Mēs iedzīvotāju sastāvā esam dažādi, savās vēlmēs esam dažādi un arī to realizācijā. Piemēram paņemt kaut vai teātri – mēs spēlējam trīs valodās un tie ir trīs dažādi skatītāji, kas reizēm varbūt apvienojas un kļūst kā viens. Bet tajā pašā laikā uz krievu izrādēm nāk vieni, uz latviešu citi, uz latgaliešu vēl savādāk. Un mums pat ir dejas izrāde. 

Pilsētā ir krievi, latvieši, poļi, vācieši, baltkrievi, ukraiņi, latgalieši, un tas viss tāds milzīgs kopums, ar ko šī pilsēta varētu lepoties. Un arī kultūras dzīvē kopumā – ir tradicionālā kultūra, ko ļoti attīsta Latviešu kultūras centra paspārnē esošā Vienības nama koncertzāle, Kultūras pils, kas vairāk strādā ar krievvalodīgo publiku, Forštates kultūras nams vai Marka Rotko mākslas centrs, kas iziet ārpus Daugavpils un pat Latvijas robežām.

Zanda. Tad tu domā, ka mums ir izredzes?

Kristīne. Jā. Ir jābūt. Es arī piekrītu, ka mums to ļoti vajadzētu. Liepājai, Valmierai, Jūrmalai ir tāds latviskais kodols, kā pietrūkst mums. 

Zanda. Es varbūt tagad kā rīdziniece domāju – ja dzīvotu Rīgā, teiktu, ka tieši Daugavpilij kaut ko tādu vajadzētu, lai tā atvērtos, lai to pamanītu.