Kā uzarts lauks

Impulss mūsu sarunai ir satikšanās LR3 Klasikas raidījumā Šņorbēniņi un garām skrejoša pieskaršanās tēmai par mītiem un mitoloģiju teātrī. Pie radošiem meklējumiem, kā tos iedzīvināt, pieder gan Ingas veidotais lieluzvedums metāloperai Kurbads, gan Aspazijas Zalkša līgava Jaunajā Rīgas teātrī. Man pieejamā teātra pieredzē pēdējo 30 gadu garumā Aspazija fascinē kā personība un dzejniece, bet viņas lugu iestudējumu praktiski nav, tāpēc jaunākās, pat ja pēc nodzīvoto gadu skaita un to intensitātes droši vien jāsaka – vidējās paaudzes režisoru Ingas Tropas-Fišeres un Ineses Mičules (Vaidelote Valmieras drāmas teātrī, 2016) izrādes pelna īstu cieņu gan par drosmi uzdrīkstēties to darīt, gan par māksliniecisko rezultātu. Jaunais Rīgas teātris starp šosezon gaidāmajām pirmizrādēm izsludinājis arī Raiņa Jāzepu un viņa brāļus Ingas interpretācijā. Un arī tā ir luga, kuru lasot ir jāiedziļinās mītu struktūrā un jāmeklē to dzīvotspēja mūsdienu pasaulē. 

Ieva Struka. Kad un kā tu saprati, ka tevi nebiedē liela skatuve?
Inga Tropa-Fišere. Es domāju, ka es to neesmu sapratusi... (Smiekli.) Gribi cilvēcīgu atbildi? Īstu? Primāri tam nav nekāda sakara ar profesijas ambīcijām. Kad tu esi dzīves situācijā izmests no ērtas pozīcijas un cīnies par eksistenci un izdzīvošanu gan fiziskā, gan psihoemocionālā līmenī, tad nekas cits neatliek kā tai vardei – kulties tik ilgi, līdz ir sviests un var izrāpties. Es esmu tāds cilvēks, kurš publiski negrib stāstīt, kas ar mani dzīvē ir noticis, jo tas traucē, bet to notikumu ir tik daudz, tik lieli un tik sāpīgi, ka – jā, viss, ko es esmu darījusi, ir kā Jāzepam, ja pieskaramies šai tēmai. Es esmu bijusi tik dziļi depresijas bedrē, ka atliek vai nu nomirt, vai kulties ārā. Tāpēc viss, kas šajos gados noticis – lielie projekti, lielie darbi –, primāri ir bijis, lai izdzīvotu, nevis mana kā mākslinieces vēlme sevi apliecināt. Bet, protams, tas ir arī ceļš profesijā... Neizbēgami. Augstāki spēki piespēlē piedāvājumus, un tālāk jau ir mans uzdevums nenobīties un piekrist dažādiem izaicinājumiem. Varbūt labi, ka es reizēm nesaprotu, cik lieli tie ir, jo tad es sāktu apšaubīt savus spēkus, bet tad, kad sāku darīt, izrādās, es to varu izdarīt. Tātad iekšējā izmisumā, no vienas puses, pieņemtajā lēmumā tomēr izdzīvot un dzīvot, no otras puses, un vēl «no trešās puses» – savā nezināšanā, tu esi atvērts, bet nezini, kam tieši, un tas dod to muļķa antiņa spēku jāt Stikla kalnā.

Tomēr gan Aspazijas Zalkša līgava, gan Raiņa Jāzeps un viņa brāļi ir tavs piedāvājums teātrim, galu galā tavā režisores piedāvājumu «portfelī» varēja būt arī mazāk jaudīgi darbi.
Nav tā, ka tādu nebija, bet... tos mazākos, ko es piedāvāju, es pati apšaubīju, jo tas man nešķita interesanti... Atgriežoties pie eksistenciāli nospriegotām situācijām – gan ārēji, gan iekšēji –, tad skaidrs, ka tas, ko šķiet saistoši risināt, nav tāds... Negribētos, lai to uztver kā augstprātību, bet tai iekšējā jaudā, kas man ir, man ir vajadzība risināt lielās tēmas. Tieši tāpēc es teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim piedāvāju vairākas idejas, un Jāzeps bija viena no tām. Man nav sajūta, ka nu tik būs... Nē... Es esmu nobijusies! Zini, cik ļoti es esmu nobijusies?! Bet tā ir bijis arī visās citās reizēs. Tāpēc, ka es zinu, ka fiziski būs ļoti grūti. Arī emocionāli būs grūti. Man daudz kur nāksies sevi lobīt, skaldīt... Būs daudz sarežģīta, kam man būs jāiet cauri. Bet man vajag to rūdījumu un to pulējumu, lai tiktu pie tām krāsām, kas caur šādiem darbiem atveras tevī pašā. Kā tādam dimantam. Man tas aizvien vairāk patīk. Viss šis ceļš ir stāsts par mani. Kā es eju no salauzīta cilvēka atpakaļ pie sevis kā veseluma. Tāpēc māksla ir terapeitisks process.