Ja nav rokenrola, man nevajag

Parasti ar Kasparu Zvīguli mēs sastopamies, staigājot ar suņiem. Šāda pastaiga pēkšņi var pāraugt teorētiskā disputā vai jautājumu un atbilžu vakarā. Reizēm pāris minūtēs, kamēr suņi saošņājas, pagūstu noskaidrot kādu problēmu, kas mani mocījusi ilgāku laiku. Reizēm ar acumirkli nepietiek. 

Skatuves – un arī ekrāna – patiesības jēdziens mani interesējis jau sen, un Kasparu kā ekspertu šajā ziņā ieteica aktrise un režisore Ināra Slucka – viņš esot viens no tiem, kurš vienlīdz organiski pārvaldot abas mākslas. Par to tad arī sarunājāmies kādā rudens vakarā. Par patiesību un daudz ko, kas no tās izriet. 

Ko tev nozīmē jēdziens «organisks»? To padomju laikos un sevišķi laikrakstā Cīņa Ēriks Hānbergs šausmīgi nīcināja ārā. Viņš teica – organika ir tikai kūtsmēsli. Ko tev nozīmē aktiera organika?
Tas izklausās pēc… tas pats, kas talants… Patiesībā kaut kas tur bišķiņ ar tiem kūtsmēsliem ir. Jo bez tiem nevar, tie ir vajadzīgi jebkam, tos nemet ārā, bet vienmēr izmanto. Tāpat tā organika – ir forši, ja tā ir, bet… nu, jā, domāju, ir jāmāk to lietot.

Manuprāt, tas ir kaut kas, ko tu bišķiņ nekontrolē, tas tev ir, tu zini, kā to savākt vai virzīt.

Tu tomēr ar to spēj strādāt?
Nu kā, es strādāju ar sevi un attiecīgi kaut kādas lietas... organika jau tikai palīdz ātrāk notvert… nezinu, kaut kādu sajūtu vai kaut ko. Nu, redzi, tev jau teātrī nevis vienreiz jāpiedzīvo, tev ir jāzina, kā līdz tam nonāc un… ko ar to darīt tālāk. Tev jau jāmāk to atcerēties, zināt, iegaumēt…

Varētu to salīdzināt, tikko iedomājos, kā basketbolā – neesmu nekad tā baigi trenējies, bet vienmēr esmu spēlējis, un tad vienā brīdī tu noķer to, ka tu neskrien tikai pakaļ bumbai un nemet to grozā, bet redzi visu laukumu, visus spēlētājus. Un tas ir tas triks, kad tu neskatoties vari padot piespēli un komandas biedrs zinās, ka tu to dari.

Tā ir tā redzēšana, laukuma redzēšana. Tā varētu būt tā organika. Tāpēc jau to sauc par organiku, jo tu organiski spēj pielāgoties tam, ko tu redzi, tam, kas notiek riņķī.

Ķermeniski?
Jebkā! Tu piedalies kopējā procesā – nu, es tā to saprotu – tā ir tā spēja tvert visu laukumu. 

Organiski, tas nozīmē patiesi? 
Redzi, te jau ir tas mūžīgais jautājums… Protams, ka patiesi. Ja esi patiess, tas vienmēr strādā. Tikai, nu… Ir tas jautājums, vai patiess ir šis te tēls vai patiess Kaspars. Un tā ir liela atšķirība. It kā. Bet… Nu jā, es it kā nolieku sevi tajā tēla situācijā, jā, attiecīgi tas ir patiesi (domā). Jā, no tēla viedokļa tas ir tas, par ko es ļoti bieži, gandrīz vienmēr, nevis ļoti bieži, cīnos ar režisoriem – par kāda tēla rīcību, darbību, sajūtām vai kaut ko, tas laikam arī ir tas, ka es nespēju organiski izdarīt kaut ko, kas nav organiski.