Pilnīgi nenopietni par nopietno

Absurds – tā ir bezjēdzība un pilnīga aplamība, kad loģika un cēloņsakarības nenosaka cilvēku rīcību un notikumu gaitu. Tajā dzīve rit pēc sev vien zināmām nesakarīgām likumsakarībām. Lai arī absurdistu darbos nekam nav jēgas, tomēr arī jēgas trūkums atklāj attieksmi pret pasauli, mudinot pārvērtēt to, kas notiek mums apkārt. Absurda netrūkst arī ungāru un latviešu apvienotās radošās komandas veikumā, iestudējot rumāņu izcelsmes franču dramaturga Ežēna Jonesko lugu Degunradži Dailes teātra Lielajā zālē.

Visu radošo jaudu šosezon pārceļot uz lielā spēles laukuma, Dailes teātra moto «Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība» šķiet nomainījis sauklis «Nost ar pieticību», jo tā vien liekas, ka teātra vadība līdzekļus nav taupījusi, ļaujot vaļu režisores Ildiko Gāšpāras iztēlei. Viņai, spriežot pēc portfolio attēliem, iet pie sirds koša vizualitāte. Izrāde ietiecas ne tikai visos skatuves plānos un līmeņos, bet arī aizskatuvē un pat digitālajā dimensijā, nodrošinot uz skatuves notiekošā teju nepārtrauktu pārraidi joslā uz skatuves gala sienas visā tās garumā vai citkārt uz caurspīdīgā priekškara.

Cik izaicinoši absurdisti savulaik izrīkojās ar lasītāja loģiskās sakarībās balstīto uztveri, tikpat pārsteidzoši ar to apietas skatuviskā darbība, kas pārvērsta ņirbošu iespaidu kaleidoskopā. Katra aina ir pārcelta uz citu noslēgtu darbības vietu, koncentrējot izolētības izjūtu, kas pārņem varoņus, kas bezcerīgi satiekas ar nezināmo – cilvēku neizskaidrojamām un nenovēršamām zoomorfām pārvērtībām. Provinciālās mazpilsētas vietā varoņi degunradžu invāziju sagaida vilciena kupejā, liftā, metro stacijā, konferenču zālē, alā un galu galā atklātā kosmosā, kura šķietamā neierobežotība patiesībā arī ir ieslodzījums – vientulībā.

Sižetiski vienkāršo lugu režisore kopā ar izrādes scenogrāfiem Kristu un Reini Dzudzilo ir pārvērtusi apjomīgā romānā, kurā vēl un vēl būtu iespējams attīstīt paralēlas līnijas un domai aizķerties pie kādas no neskaitāmajām detaļām.