Noplātīt rokas

Man bija tikko kā palikuši 11 gadi 2008. gada nogalē, kad norisinājās Saeimas sēde, kas izmantota izrādes pamatā. Dzīve ritēja savu gaitu, ko visspēcīgāk iezīmēja tās problēmas, kas aktuālas vienpadsmitgadniekiem – iejušanās jaunu klasesbiedru vidū 4. klasē, jauni pienākumi ģimenē, tikko nomiris suns un tamlīdzīgi sīkumi iepretim globālai finanšu krīzei. Tomēr apkārtējo pieaugošo nokaitētā uzvedība, ko vēl nejēdzīgāku padarīja mierpilnā stāvokļa imitēšana bērnu/jauniešu priekšā, arvien skaidrāk lika atskārst, ka pieaugušie ir savārījuši pamatīgas ziepes un tas ne līdz galam saprotamos veidos ietekmē arī mani. (Dažus gadus vēlāk kāda skolotāja piedzīvoja tikpat kā nervu sabrukumu manas klases priekšā, stāstīdama, ka ilgus gadus strādājusi par aplokšņu algu un, kad beidzot sākusi kārtīgi maksāt nodokļus, valsts nolēmusi krietni samazināt iemaksas 2. pensiju līmenī. «Nedod dievs, ka mans vīrs nomirs pirms manis,» viņa teica.) Tas lielā mērā ir vecums, kad cilvēkam veidojas pirmie patstāvīgi iegūtie iespaidi par sabiedrisko kārtību, tā ir pirmā saskaršanās ar to monstru, ko saucam par sabiedrību un kurā nāksies pastāvēt līdz pat kapa malai. Un tieši šeit, domājams, ir meklējams iemesls acīmredzamajam faktam, ka jaunākās paaudzes kļūst arvien kreisākas – brīdī, kad pastāvošajai sistēmai vajadzētu nodrošināt stabilitāti visnedrošākajai sabiedrības daļai, tā tika pilnībā piekrāpta. Un diezgan acīmredzama ir no tā izrietošā noslāņošanās manu vienaudžu vidū – tie, kuru ģimenes bija puslīdz imūnas pret notiekošo vai kuras gana pieklājīgi spēja bērnus no tā pasargāt, patlaban ir apveltīti ar krietni citādu skatpunktu, garīgo satversmi kopumā. Tomēr ne par to ir Jarovoja izrāde. Šī tēma vēl gaida savu māksliniecisko apdari.

Izrāde drīzāk ir par to, ko, pārfrāzējot Hannu Ārenti, varētu saukt par latviešu varaskāres banalitāti

Nasing spešal drīzāk ir par to, ko, pārfrāzējot Hannu Ārenti, varētu saukt par latviešu varaskāres banalitāti. Pasaules vēstures annāles ir pilnas dažādu personību, kuru varaskāri ir motivējuši grandiozi afekti un mērķi, to sasniegšanai pat reizēm ir bijuši attaisnojami līdzekļi. Tomēr, ja lūkojamies uz mūslaiku Latvijas politiku, grūti būs atrast tādas personālijas, kuru varaskāre nebūtu banāla. Un tas arī, manuprāt, ir Jarovoja izrādes kodols: ja skaidrs, ka politiku virza kompromisi, vēsturiska trauma, slēpti nodomi un vienošanās, tad mazāk pārrunāts vai vēl neapjausts politikas veidošanas aspekts ir tas, kas to vieno ar teātri vai mākslu kopumā. To precīzāku un mazāk piesārņotu vārdu trūkuma dēļ varam dēvēt par gaumi, kas ceļas no ilgstoša darba ar savām vērtībām, kuras atkal veidojusi dzīves pieredze. Ideoloģija ir ierasti bijusi šķirta no gaumes – māksla taču nedrīkst smērēties ne ar ko, kam ir vienvirziena raksturs.