Par burbuļiem un burbuļošanu

Sesto vasaru augusta pirmā nedēļas nogalē Valmieras pilsēta pārvēršas par lielu teātri. Ejot mājās, šķērsojot pagalmu, dodoties uz kafejnīcu, ikviens garāmgājējs pēkšņi var nokļūt uz «skatuves», kur viņu vēro vairāki desmiti acu pāru, jo izrādās, ka pārītis uz soliņa nav parasti mīlētāji, bet izrādes dalībnieki. Tieši tā ir Valmieras vasaras teātra festivāla burvība, ka teātris notiek visur. Teātris nav notikums skatuves kārbā, tas var notikt jebkur – pagalmā, pamestā mājā, sporta laukumā, mežā, būvlaukumā, uz ielas stūra… Tās ir pilsētvidē radītas izrādes, kas aizrauj, provocē, izklaidē un liek sarunāties. Protams, šos spēles laukumus var nojaust pēc izliktajām solu rindām vai atdalošajām lentēm un žogiem, bet pieļauju, ka tikpat labi šo festivālu var arī nepamanīt, tikai ieraudzīt dīvainas, šur tur pilsētā izliktas milzu brilles.

Festivāla veidotāji katram gadam piedāvā savu sarunu tēmu. Šai reizei tā ir Pasaule cita acīm, mudinot mūs būt iecietīgākiem, saprotošākiem un atvērtākiem vienam pret otru. Turklāt ar šo jautājumu vēršoties pie bērnu un jauniešu auditorijas, jo šajā gadā festivāla programma ir veltīta viņiem. Vienlaikus tā ir arī saruna par savas vietas un patiesības salāgošanu ar citām patiesībām. 

Pēc 2019. gada kopā būšanas un ballītes Vecpuišu parkā šis festivāls šķiet ļoti atšķirīgs. Ievērot distanci un saglabāt esošos «sociālos burbuļus» bērniem ir grūti, jo viņi draudzējas, spēlējas, rotaļājas ar tiem, ar kuriem ir interesanti būt kopā. Tādēļ festivāla centrā, kur citugad vadījusi nenogurstoša dzīvība, šoreiz pamatā skan vientuļa radio balss, aicinot ienākt un atstāt savus mākslas nospiedumus uz topošās izstāžu zāles sienām. Festivāla centrs nedaudz atgādina tukšu gliemežnīcu, kuras iemītnieki ir izvākušies. Patiesā dzīvība visu trīs dienu garumā notika tur, kur ir teātris un izrādes. Jāņa Znotiņa vadībā VVTF šogad tapušas sešas jaunas izrādes. 

Pasaules gals un citas blēņas

Šā gada festivāla apmeklējumu organizatori piedāvā sākt ar Kristas Burānes režisēto izrādi Pasaules gals un citas blēņas. Tas liekas pilnīgi atbilstošs sākums, īpaši ņemot vērā Kristapa Kramiņa radīto festivāla vizuālo identitāti, kas pirmajā mirklī atgādina salūzušu pasauli. Tikai ieskatoties vērīgāk, pamanu, ka no nederīgām elektroierīcēm dzimušas jaunas radības: kucēns pavadiņā ar austiņkājām, izteiksmīga gadžetseja un citas instalācijas, kuras iekustina to, kas šķietami salūzis un nelietojams.