Aicinājums ļauties teātra brīnumam

Iecere uzvest Viljama Šekspīra komēdiju Sapnis vasaras naktī sākotnēji šķiet reizē drosmīga un apšaubāma. Lai kā mīlētu un cienītu Šekspīru un viņa grandiozo prātu, dramaturga  komēdiju sižeti paši par sevi ir shematiski, konflikti vienkāršoti, daiļrunīgās eksistenciālās pārdomas par cilvēka dabu un pasaules kārtību ir vairāk lasāmas nekā rādāmas uz skatuves, un joki mūsdienās galīgi nav smieklīgi.

Režisors Elmārs Seņkovs ir izdarījis teju neiespējamo – Sapnis vasaras naktī tiešām ir komēdija vislabākajā šā vārda nozīmē. Krāšņa, gudra un atjautīga. Funkcionāls skatuves iekārtojums (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Vladislavs Ogajs no Krievijas). Baltās palagu vītnes gan šķiet mazliet vienkāršots risinājums fantastiskajam burvības un maģijas pilnajam mežam, un atmosfēru daudz veiksmīgāk uzbur komponistes Annas Ķirses daudzslāņainā muzikālā partitūra un gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa gaismēnu spēles.

Šekspīrs ir elastīgs rakstnieks – uzsverot dažādus viņa dramaturģijas aspektus, var iegūt jaunu perspektīvu

Mēdz teikt, ka Viljama Šekspīra daiļrade ir sava laika dokuments un hronika. Viņa lugas ir grandioza ideju, tēmu, tēlu un situāciju simfonija. Šekspīrs ir elastīgs rakstnieks – uzsverot dažādus viņa dramaturģijas aspektus, var iegūt jaunu perspektīvu. Elmārs Seņkovs lugā ieviesis krasas un veiksmīgi konstruktīvas izmaiņas. Luga ir pamatīgi īsināta. Piemēram, jaunie valdnieki Tēzejs un Hipolita, kurus reiz mīlējuši Oberons un Titānija, kuru precībām par godu amatnieki iestudē izrādi un kuru kāzās finālā visi pārpratumi tiek atrisināti, izrādē pieminēti vien garāmejot, bet darbībā nepiedalās. Amatnieku trupa savā pašdarbnieku izrādītē iestudē nevis stāstu par Priama un Tizbes nelaimīgo mīlestību no Ovīdija Metamorfozēm, bet gan daudz labāk zināmo Romeo un Džuljetas mīlas traģēdiju, un izrādās, ka tā apbrīnojami veiksmīgi iegulst sižetā un rada labu pamatu jokiem. Izmantojot Šekspīra amatnieku ainu dramaturģisko karkasu, mēģinājumu strīdus Romeo un Džuljetas metos pārlicis un apcerējumus par teātra dabu sarakstījis Matīss Budovskis, un joki ir gan asprātīgi uzrakstīti, gan tikpat asprātīgi izspēlēti. Līdz ar to amatnieku farsa un bufonādes ainas, kas veido kontrastu ar mīlētāju pārpratumiem un mūsdienās varētu šķist apnicīgi naivas un «piekabinātas» (kaut arī nepieciešamas, lai pārmācītu augstprātīgo Titāniju, iesmērējot viņai ēzeli), vairs nebūt nav liekas un vecmodīgas, tieši otrādi – skatītāji tās sagaida ar sajūsmu.