(Mana draudzene aicina mani) pastaigāties

Attaisnojot izrāžu pāri, kas savādā kārtā nonācis vienā rakstā, jāuzsver, ka izrādes vieno ne tikai pastaigas forma un izteikta mūzikas nozīme tajās, bet arī Pamela Butāne. Paldies Edgaram Šubrovskim, kura teksts Hospitāļu ielas dziesmai Pastaigāties ir šim rakstam tik noderīgs! 

Apsolīto zemi meklējot

Krista Burāne, darinot libretu izrādei Mans kaimiņš ebrejs, pievērsusies vēsturei kā salīdzināmam fenomenam, nostādot blakus savstarpēji it kā nesaistītus faktus, kas, atraduši savu pāri, iegūst negaidīti emocionālu nozīmi. Tam, ka 1841. gadā piedzimis viens no libreta varoņiem Frīdmans, nekāda emocionāla rakstura nav, bet, blakus noliekot faktu, ka šajā gadā dzimis arī Andrejs Pumpurs, un zinot, kādi ir viņu likteņi, Frīdmana dzimšanai pēkšņi piekrīt tāds kā saldsērīgums vai kas tamlīdzīgs, ko nemāku nosaukt vārdos. Vēsture vispār kļūst ļoti amizanta, kad tai tiek dots plašāks konteksts. Tāpat ir arī ar šo darbu – mēs atrodamies 21. gadsimta otrajā desmitgadē, bet viena izrāde ar precīzu dramaturģiju, trāpīgu vizuālo tēlu un grandiozu skaņu celiņu spēj prasmīgi izvest mūs cauri ebreju kopienas vēsturei Latvijas teritorijā, sākot no 16. gadsimta. Un šī spēja ir tiešām amizanta, jo izrādes tēli tik acīmredzami organiski iekļaujas Rēzeknes pilsētvidē, ka nav nozīmes, vai viņi runā par 16., 19. vai 20. gadsimtu, vai ir mūsu līdzgaitnieki tepat, šodienā. Respektīvi, šai izrādei vairāk nekā citiem teātra notikumiem ir izdevies sapludināt vēstures un šodienas robežas. Lai gan katrā ainā vēsturiskajam periodam, par ko tā vēsta, atbilstošu detaļu nav daudz, dažas atslēgas frāzes, pāris knifu aktierspēlē, sarežģītās Jēkaba Nīmaņa melodijas un atbilstošie Kirila Ēča dziesmu teksti ātri nogādā skatītāju īstajā sajūtā. 

Runāt par to, cik absurds man šķiet ebreju liktenis, nav vērts. Es par šo tautu zinu maz, tāpēc koncentrētā informācija, kas mani sasniedz izrādes laikā, ir ar spēcīgu ietekmi. Protams, viens būtisks jautājums, kas mani neatstāj pēc izrādes, ir «kāpēc tieši viņi?», uz kuru Burāne esot meklējusi atbildi. Privātā sarunā viņa atzina, ka ir arī atradusi, bet vairs nespējot atminēties. Teica, ka uzrakstīšot man, kad atcerēsies. Gaidu. Bet no reliģiskām kopienām un pārlieka ģimeniskuma izbēgušu cilvēku šīs izrādes saturs un forma, kas krāšņā veidā izceļ būtisko, spēj padarīt greizsirdīgu. Tieši par dzīvi apliecinošo spēju pastāvēt par spīti un pastāvēt kopā. Var jau būt, ka tas ir tikai likumsakarīgi – jo vairāk kāda kopiena cieš, jo ciešāka tā kļūst. Bet vērtīgākais ir tas, ka ārpusniekam šī kopība nesaistās ar ciešanām, bet gan reti sastopamu pārliecību, lepnumu un skaistumu. Bet tas tā, liriskai atkāpei.

Izrādes 11 ainas norisinās Rēzeknē ap Zaļo sinagogu, tās izspēlē krāsains aktieru kolektīvs: Inese Pudža, Rūta Holendere, Karīna Lučiņina, Sandija Dovgāne, Jana Ļisova, Artūrs Čukurs, Kristīne Klimanova, Larisa Beilo, Tatjana Suhiņina-Pecka, Jekaterina Garfunkele, Nadežda Voronova, Larisa Ščukina, Aivars Pecka, Kārlis Tols, Vladimirs Petrovs, Genādijs Voronovs, kā arī J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas koris, profesionālais pūšamo instrumentu orķestris Rēzekne, akordeonisti Zane Vancāne un Igors Popovs, Rēzeknes teātra jauniešu studijas dalībnieki, dejotāji no jauniešu deju kopas Dziga. Neapšaubāmi, aktieru un mākslas kolektīvu daudzveidība šeit nav nejauša. Neparastos apstākļos satikušies aktieri, muzikanti un dejotāji ir gluži kā raibā ebreju kopiena, kas izkaisīta pa malu malām. Izrādes ainas formāli vieno Butānes radītā melnbaltā kostīmu partitūra, daži praktiski nepieciešami rekvizīti (starp tiem arī dažādi mūzikas instrumenti) un scenogrāfijas elementi, kā arī Nīmaņa lieldarbs – skaņdarbi katrai ainai, kas paredzēti atskaņošanai vienlaikus, lai tādā veidā radītu līksma stereo sajūtu.