Mūsdienu dzīves plūsma

Ināras Sluckas režijas prakse jau sen piesaista manu uzmanību. Esmu rakstījusi par viņas darbu arī pandēmijas laikā (Teātra Vēstnesis, 2020/III), konstatējot, ka Slucka ir viena no tiem režisoriem, kas spēj radīt aizraujošas mini izrādes. Bet, galvenais, jau atkal pārliecinājos, ka šo režisori pirmām kārtām saista mūsdienu cilvēka personība. Vēl vairāk – viņas izrādēs jaušama kāda īpaša līdzpārdzīvojuma sāpe, ko varētu dēvēt par esības sūrmi. Par to vēsta arī trīs jaunākie Ināras Sluckas darbi.

Apturēt pasauli

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrāde Mamma tapusi, pateicoties aktrises Jekaterinas Frolovas iniciatīvai. Viņa lasījusi lugas, ko internetā sūta draudzene no Krievijas, un tikusi minēta arī dramaturģe Asja Vološina, kuras daiļrade nu jau ir plaši pazīstama ne tikai viņas valstī, bet arī Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Francijā un Urugvajā. Frolova pati uzrunājusi dramaturģi, lūgdama atsūtīt lugu Mamma, un, to izlasot, sapratusi, ka gribētu šo monodrāmu nospēlēt. Iecere mudināja arī pašai meklēt režisoru. Aktrise jutusi, ka šoreiz tai būtu jābūt sievietei. Tā dzima doma par Ināru Slucku. Režisore savukārt ieteica galvenās varones atmiņas papildināt ar konkrētiem tēliem, kas bagātinātu lugas stāstu par cilvēka izaugsmi un paaudžu pēctecību. Asja Vološina atsaucās šim lūgumam, un tā radās luga, kas, manuprāt, kā saturā, tā formā skatītāja uztverei pavērusies daudz spilgtāka un bagātāka. 

Ināras Sluckas izrādēs jaušama kāda īpaša līdzpārdzīvojuma sāpe, ko varētu dēvēt par esības sūrmi

Iestudējums uzvests sadarbībā ar mūzikas un drāmas telpu OratoriO, un tā pirmizrāde notika 13. augustā. Tapis daudzslāņains darbs – režisore Ināra Slucka ir radījusi izrādi, kur smalki savērpts laiks, psiholoģija, cilvēka un dzīves tēls. Daudzslāņainība sākas jau ar uzveduma noformējumu, ko radījusi scenogrāfe Marija Ulmane: tajā pagātne tiek savienota ar tagadni. Pa kreisi no skatītāja – tipiska padomju laika tā saucamās inteliģences dzīvojamā istaba: mēbeles, dekoratīvi nieciņi, gleznu reprodukcijas un paklājs uz grīdas. Pa labi – prasts mūsdienu galds, parasti krēsli, pie sienas fotobildes, uz kailas grīdas grēdā pavirši sakrautas kastes un vispār nomācoša nekārtība. Tāda kā uzgaidāmā telpa pirms došanās prom. Darbības gaitā atklāsies, ka te tagad mīt galvenā varone, bet savulaik tur pagājusi viņas bērnība.

Izrāde sākas ar itin kā uz sienas izlīdušu dzejoli – tie ir rokmūziķes Zemfiras dzejoļu teksti un dziesmas. Vispār darbības gaitā siena kļūst par aktīvu «skatuvi». Video, ko veidojuši vai mūsu acu priekšā uzņem Vadims Grosmans, Mersedes Margoit un Oskars Spirkovičs, ļauj ieskatīties varoņu sejās, atšifrēt viņu acu skatienu mēmos monologus. Kaut gan šis paņēmiens nav novatorisks, tomēr tā ir apbrīnojama ietiekšanās notiekošā dziļumos. Klausies, piemēram, galvenās varones Olgas atmiņu stāstu un vienlaikus ieskaties viņas bērnībā it kā viņas pašas acīm, un patiešām arī ieraugi tēvu, vecmāmiņas, viņu pašu. Vari salīdzināt arī apģērbu. Piemēram, mazās Olgas zaļos svārciņus ar lielās Olgas zaļajām biksēm, kādas var atrast mūsdienu «dāmu» garderobē. Marija Ulmane ir arī kostīmu māksliniece.