Stīvena Dedala atveidotājs Matīss Ozols pirmizrādē ar savu lomu cīnās kā vīrs. Māte – Guna Zariņa. Foto – Jānis Deinats

Zīmes baltā laukā

Literatūrzinātniska recenzija par izrādi «Dublinieši Miera ielā»

«– Džoisa kungs, ko jūs darījāt Pasaules kara laikā?
– Es rakstīju Ulisu. Un ko darījāt jūs?»
Toms Stopards

Ja neskaita Ulisa 15. nodaļu, kas veidota kā luga, Džeimss Džoiss (1882–1941) nav atstājis ievērības cienīgus darbus dramaturģijā un dzejā. Prozas kanonu veido četri teksti: stāstu krājums Dublinieši (1914) un romāni Mākslinieka portrets jaunībā (1916), Uliss (1922) un Finegana vāķis (1939) (kā to atveidojis Dzintars Sodums). No Džoisa nesanāca arī dziedātājs, lai gan viņam bijis patīkams tenors. Arī medicīnas studijas Džoiss pameta novārtā, jo trūka naudas. Džoisa tēvs noplītēja ienākumus un arī īpašumus, no kuriem tie tika gūti. 

Džoisa bērnības un jaunības gadi bija viens no ekonomiski smagākajiem periodiem Īrijas vēsturē. Daudzi emigrēja labākas dzīves meklējumos uz ASV, bet Džoiss ar savu jaundibināto ģimeni uzturējās Eiropā. Kamēr citi karoja Pirmajā pasaules karā, viņš rakstīja Ulisu un vien īsus periodus strādāja algotu darbu. Starpkaru periodā, dzīvojot Parīzē un Cīrihē, turīgas mecenātes un mīļākās Harietas Šovas Vīveres aizgādībā viņš saņēma dāsnu atbalstu, ne vien lai nodotos radošajam darbam, bet līdzīgi savam tēvam šo naudu notriektu azartspēlēs un lielās dzeramnaudās restorānos. Radošo darbību apgrūtināja arī redzes pasliktināšanās. 

Saturiski savā prozā Džoiss visu mūžu turējās pie vides un cilvēkiem, kas viņam bija labi pazīstami. Tēlu pēkšņo parādīšanos lasītāja acu priekšā vai to pazušanu veicināja Džoisa tuvredzība dzīvē. Pēc ārsta ieteikuma viņš ikdienā brilles nenēsāja. Redzes problēmas ietekmējušas arī dažādo Dublinas vietu un objektu aprakstu.

Vēlme pakavēties pie Džoisa biogrāfijas ir saistīta ar atgādinājumu, ka bez ironiska skatpunkta to nav spējuši raksturot arī viņa nozīmīgākie biogrāfi. Izrādes veidotāji JRT mājas lapā uzsver: «Latvijas literatūra vēl nav piedzīvojusi tādu rakstnieku, kādu Dievs dāvinājis Īrijai. Džoiss ir kā milzu klints pasaules literatūras ainavā. Mūsu izrādē redzams, kā Džoiss būvē prozas raksturus – pretrunīgus, bez patosa un meliem.» Jā, Džoiss ir klasiķis, ap kuru veidojusies masīva interpretācijas tradīcija, ar kuru šobrīd spēj mēroties vien Viktorijas laikmeta romānu pētniecība. Gadu desmitiem viņa darbi ir bijuši visdažādāko kritikas skolu uzmanības centrā, viņa pēdējos romānus iekļaujot Rietumu literārā kanona augšgalā. Taču nav šaubu, ka Džoiss nav rakstnieks, kuru Dievs dāvājis Īrijai, jo savus nozīmīgākos darbus sarakstījis angļu valodā, dzīvojot ārpus Īrijas. Savu valsti viņš mīlēja, taču viņam derdzās īru nacionālisms un antisemītisms, par kuru viņš nespēja klusēt arī savos prozas darbos.

JRT izrādes pamats ir pirmie trīs prozas teksti no Džoisa kanona, taču ietvars ir Mākslinieka portrets jaunībābildungsroman jeb izaugsmes romāns, kura varonis Stīvens (un nevis Stefans, kā to lokalizējis Dzintars Sodums) Dedals iemieso Džoisa vaibstus. Šā darba aprises iezīmētas jau protoromānā Varonis Stīvens (1903–1905, publicēts 1944), kas Džoisa dzīves laikā netika publicēts, taču tā idejas un atsevišķas teksta vienības tika iekļautas Mākslinieka portretā jaunībā.

Izrāde kārtējo reizi apliecina pieņēmumu, ka no JRT aktieriem tiek sagaidītas izkoptas iemiesošanās spējas, visas pārējās iespējas atstājot novārtā. Šī problēma nav attiecināma tikai uz šo izrādi vien, bet iezīmē tendenci, kas ir pamanāma jau ilgāku laiku. Skatītāji, kas vērojuši izrādes gandrīz trīs gadu desmitus, vairs nav jāpārliecina, ka Andris Keišs spēj iemiesot vecu un iereibušu vīru, kam paredzēta publikas smīdināšanas funkcija izrādes otrajā cēlienā. Jāatzīst, ka daļa pieredzes bagāto un publikas mīlēto JRT aktieru turas pie vaibstiem, kas redzēti citās lomās un kļuvuši par individuālām klišejām. Protams, jāņem vērā, ka laikā, kad teātris bija slēgts skatītājiem, aktieri ir strādājuši pie vairākām izrādēm paralēli, un izteiksmes līdzekļi reizē tapušām izrādēm mēdz būt tie paši. Vairāki aktieri izrādē faktiski pilda statistu funkciju, iesaistoties īsos, sadzīviskos dialogos. Izrādes veidotāju ieskatā tie attiecināmi uz pārejām starp lomām: «JRT aktieri šajā izrādē balansē uz plānās robežpārejas no lomas lomā un brīžiem «iebraucot» šķietamajā paštēlā.» Taču paštēla mirkļi nepārliecina, jo pietrūkst dinamikas starp ainām un gala beigās izrādes dalībnieki smaidīgi stumda krēslus un galdus te uz vienu, te otru pusi. Par jokiem pirmizrādes vakarā smējās izrādes dramaturgs Matīss Gricmanis, no sirds dzīvojot līdzi katrai ainai. Bet priekšā sēdošās skatītāju rindas centās tumsā ieraudzīt, kurš ir tas cilvēks, kas smejas.

Stīvena Dedala uzskati nav viennozīmīgi, un asākais to pretinieks ir viņš pats

Arī jaunajiem aktieriem nākas cīnīties par skatītāju uzmanību līdzās pieredzējušajiem kolēģiem. Stīvena Dedala atveidotājs Matīss Ozols pirmizrādē ar savu lomu cīnās kā vīrs. Taču Hamleta skatā, kad stafeti pārņem Kaspars Znotiņš, viņš tver pēc ūdens glāzes, lai atgūtu spēkus pēc garās ainas, kura vēl nav galā, taču kolēģis skatītājus jau ir pārņēmis savā varā ar trīsreiz lielāku jaudu. Lai gan līdzīgi Džoisam aktieris audzi katoliskā 10 bērnu ģimenē (vai tāpēc režisors viņu izvēlējies šai lomai?), viņa interpretācijā trūkst Dedalam piemītošā lecīguma, kur intelektuāls trauslums apvienots ar mutes brūķēšanu. 

Žurnāli