Padomju dramaturģija. Otrā elpa

Padomju laikā rakstītās lugas šodienas vidējā un pašā jaunākajā režisoru paaudzē tiek jūtīgi sadzirdētas – iestudējumi ir dzīvi un atrod dziļi personiskus saskares punktus 

Treinis vēro Priedes fotogrāfiju 

Saņēmusi no Teātra Vēstneša redakcijas aicinājumu rakstīt par padomju lugu jaunākajiem iestudējumiem Latvijas teātrī, ar iekšējo redzi mirklī uzburu ainu – pa ielu, teiksim, gar Saktu, kas sen jau vairs nav Sakta, bet tie, kuri lasīs šo rakstu, noteikti vēl atcerēsies to vietu, lēni, bet cenšoties saglabāt cienīgu stāju, cik nu dziļais vecums ļauj, iet kāds vīrs. Brūnā uzvalkā, ar portfeli, kuram šodien no dizaina viedokļa jau ir gluži antikvāra vērtība. Tīrs, kārtīgs, bet kāpēc tas rada tādas skumjas? Laiks vienkārši iet uz priekšu. Cilvēki noveco… Kādreizējais 50.–60. gadu jauneklis, kādi skatās uz mums no fotogrāfijām ar atklātām, starojošām sejām, bieziem atglaustiem matiem. Tāds varēja izskatīties Gunāra Priedes jaunais celtniecības speciālists Uģis Daugavietis, ieradies provincē dzīt taisnu ideālu vagu, un par viņu nav iespējams domāt kā par ļoti vecu vīru brūnā uzvalkā ar portfeli, vai ne? 

Par Uģi Daugavieti nav iespējams domāt kā par ļoti vecu vīru brūnā uzvalkā ar portfeli, vai ne?

Iekšējais noredzējums negrib beigties: garām vīram ar portfeli, piemēram, uz interviju LR3 Šņorbēniņos pie teātra zinātnieces Ievas Strukas ar urbāni stilīgu mugureni palido jaunākais Latvijas profesionālajā teātrī aktīvi strādājošais režisors Toms Treinis. Bet stāsts jau nav par somām. Un arī ne par sirdsapziņām, bet par iepriecinošo faktu, ka režisors savos 27 gados bez mazākās augstprātības dziļi personīgā līmenī 2021. gadā atklāj sev un skatītājiem pirms pusgadsimta rakstītu dramaturģiju, apzinoties sevī gluži «jaunu smadzeņu daivu». Citēju Tomu Treini. «Es kā Toms ļoti veiksmīgi saslēdzos ar to materiālu un arī ar Gunāru Priedi. Taisot darbu, man vajadzēja tikai apskatīties Gunāra Priedes fotogrāfijas. Aha! Es redzu dzīvo cilvēku, un tas ir tā, it kā viņš man stāstītu šo lugu,» intervijā, runājot par savu diplomdarbu – Priedes Zilās iestudējumu Nacionālajā teātrī, Šņorbēniņos atceras jaunais režisors. (LR3 Klasika. 13.03.2021.) 

Latvijas profesionālajā teātrī padomju periodā rakstītās lugas pēdējos gados tiek iestudētas ik pa laikam, radot intriģējošus un spilgtus iestudējumus, kā, piemēram, minimālistiski koncentrētā Mārtiņa Eihes Gunāra Priedes Smaržo sēnes interpretācija Valmieras teātrī vai – estētikā gluži pretējā – krāšņā «ražošanas» mūzikla formā ietērptais Ināras Sluckas jaunais lasījums Pētera Pētersona lugai Man 30 gadu. Mēģinot minēt, kas režisorus saista šajā dramaturģijā, šķiet, tā ir zināma nostalģija pēc, vienkārši runājot, skaidras valodas. Pēc nospriegotiem, sarežģīti minamiem, skaudriem cilvēciskiem konfliktiem un ētiskām dilemmām, kas nav aizplīvuroti ar pārspīlētu politkorektumu, izplūdušiem «ilgtspējīgiem», «iekļaujošiem» sižetiem un kā gumiju staipāmu relatīvismu. Pēc stāstiem, kur lietas tiek sauktas īstajos vārdos un pastāv skaidri nolasāmi ideāli. 

Pirms pievēršamies tuvāk trim jaunākajiem padomju laikā tapušās dramaturģijas iestudējumiem, ir nepieciešams precizējums, būtisks nošķīrums. Šā raksta kontekstā jēdziens «padomju dramaturģija», protams, nenozīmē 1945.–1950. gadu teātrim raksturīgo ideoloģisko izvarošanu, kas uzskatāmi fiksēta Silvijas Radzobes sastādītajā rakstu krājumā 1945–1950: teātris, drāma, kritika. Lugu autori vienkārši ir talantīgi dramaturgi, proti, mākslinieki, kas liktens lēmuma pēc dzimuši un dzīvojuši attiecīgajā laika periodā, bet spējuši vairs nepakļauties ideoloģiskajām vadlīnijām mākslā – rakstīt par kolhoziem, stāties uz «pareizā» sociālistiskā reālisma ceļa un skandināt Kremļa kurantus. Dramaturgi, kas uzrunā šodienas režisorus, patiesībā ir darbojušies pēc Trojas zirga principa un centušies satrunējušā murgu karaļvalstī ienest kādu jēgu gan cilvēciski individuālā, gan nacionālā līmenī. 

Lauki kā katalizators apjukumam

Režisors Toms Treinis Valmieras teātrī šosezon iestudēja Leldes Stumbres 1988. gadā rakstīto lugu Nākošpavasar. Pirms 33 gadiem rakstītās lugas interpretācija iznākusi ļoti personīga, atkailināta un cilvēciski silta, un nešaubīgi – savā laikā tēmēta.