Arī šādā fragmentētā un nežēlīgā īso zibšņu eksistencē savu stāsta pamatlīniju spēj uzturēt gan Raimonda Celma Ferdinands, gan Diānas Kristas Stafeckas Luīze. Foto – Kristaps Kalns

Klasiķa modināšana. Bez un ar asinīm

Izrāde «Ferdinands un Luīze» Latvijas Nacionālajā teātrī

Teātrī mani allaž visspēcīgāk uzrunā pārsteigums. Un Ditas Lūriņas Ferdinands un Luīze – Nacionālā teātra Lielajā zālē veidotais Frīdriha Šillera lugas Viltus un mīla iestudējums pārsteidz ar pirmo izrādes mirkli. Ar dzīvo pulsējumu un aktieru ansambļa dinamiku visā plašajā, vaļā atvāztajā skatuves telpā, kur cilvēki kustas un lido kā Bosa un Šagāla gleznās. Ar piesātināto mūzikas skanējumu un garīgajiem dziedājumiem, kas ieved teātrī tik reti sastopamajā sakrālajā dimensijā un vairs neatlaiž. Ar šodienas elpu un trauksmi pieskaroties Šillera varoņiem, kas ir it kā iestrēguši kādā abstraktā, dīvainā bezlaika vai starplaika telpā, un iemetot viņus starp mums – mūsdienu un mūžīgo, nepārejošo problēmu murskulī.

Gandrīz aizmirstībā noslīkusi luga

Atšķirībā no citām Frīdriha Šillera lugām, piemēram, Marija Stjuarte, darbs Viltus un mīla (Kabale und Liebe) latviešu teātrī cilāts salīdzinoši maz, galvenokārt apvēršot otrādi abus pretišķīgos jēdzienus tā nosaukumā un akcentējot mīlu, nevis viltu. 19. gadsimta 80. gados Rīgas Latviešu teātrī tas tika iestudēts tolaik dominējošā parauga – vācu sentimentālisma garā, bet 20. gadsimtā mūsdienīgu elpu lugai centās piešķirt režisors Ernests Feldmanis, un 1923. gadā uz šā paša Nacionālā teātra skatuves viens otram mīlestību zvērēja viņa Ferdinands un Mirdza Šmithene Luīzes lomā. Kritika rakstīja: «Tīri vēsturiskais inscenējumā dzēsts, veidots tīri cilvēciskais, [..] kaislību sadursme,» pārmetot, ka «Šillera temperamentu režisors atraisījis nervozā jūtu šaudībā, ne cēlā heroiskā patētikā».

Nacionālajā teātrī traģēdiju vēl iestudē režisors Jurijs Jurovskis (1938), bet teātra vēsturē īpaši tiek izcelts režisora Osvalda Glāznieka iestudējums (1944, tolaik Rīgas dramatiskais teātris), kur prezidentu fon Valteru atveidoja izcilais aktieris Teodors Lācis, kam tā bija pēdējā loma šajā teātrī, Ferdinandu – Jānis Lejiņš, bet Luīzi – Ņina Melbārde, kas pēc Anitas lomas filmā Zvejnieka dēls bija kļuvusi teju par nacionālo sievišķības simbolu. Jelgavas teātrī lugu iestudējis režisors Pēteris Lūcis (1948), un Luīze bija Vilma Liepiņa; kā otra šīs lomas tēlotāja minēta Vera Singajevska. Traģēdija ir uzvesta arī Valmieras teātrī Ņinas Leimanes režijā (1967) ar Astru Baumani un Lolitu Plociņu kā Luīzi, bet pēc tam putekļus no lugas nopurināja tikai režisore Anna Eižvertiņa Neatkarīgajā teātrī Skatuve (2010) ar Ģirtu Liuziniku Ferdinanda un Zani Vaļicku Luīzes lomā.

Luga joprojām ir iecienīta Krievijas teātros. Piemēram, režisora Ļeva Dodina versija Sanktpēterburgas Mazajā drāmas teātrī ar lielisko aktieru ansambli – Elizabeti Bojarsku Luīzes, Kseniju Rapoporti lēdijas Milfordes un Daniilu Kozlovski Ferdinanda lomā tika novērtēta ar festivāla Zelta maska balvu kā mūsdienīgs, skarbs un nežēlīgs iestudējums, kas ar Šillera mēru precīzi uzrāda mūsdienu Krievijas politiskās elites cinismu un tā izraisītās jaunās paaudzes traģēdijas.

Ar jaunu enerģijas lādiņu mītiskā laiktelpā

Dita Lūriņa ar savu radošo komandu un aktieru ansambli pārliecinoši pierāda, ka arī no mazliet apputējušas klasikas var izveidot aizraujošu, mūsdienīgās izjūtās vibrējošu, sāpīgu stāstu par mīlestību, kas reizē ir arī pārlaicīga parabola par Mīlestību un cilvēka Ceļu, viņa izvēlēm pasaulē. Aktieru mutē dzīvi skan ik vārds Silvijas Brices no jauna iztulkotajā tekstā, un režisore no daudzvārdīgās pieccēlienu lugas atsijājusi tikai pašus būtiskākos, darbību uz priekšu virzošos vārdus. Tos, kas precīzi iekļaujas viņas iecerētā kvintesences teātra konceptā, kur vienlīdz svarīga loma ir visiem izteiksmes elementiem – gan runātam un dziedātam vārdam, gan telpai un telpiskiem objektiem, gan skaņai un mūzikai, gan kustībai un gaismai.

Lasot izrādes programmā, kā režisore skaidrojusi kvintesences teātra jēdzienu, nevar neatcerēties Dailes teātra teorētiķa Jāņa Munča pret «tagadnes literārisko teātri» vērstās deklarācijas pagājušā gadsimta 20. gados vai 90. gadu jauno dumpinieku – Nepanesamā teātra arteļa – dedzīgos manifestus. Vien jāpiebilst, ka vācu teātra teorētiķis Hanss Tīss-Lēmans šo sintētiskā jeb polifoniskā teātra konceptu, kurā vairs nedominē vārds, bet visi izteiksmes elementi ir vienlīdz svarīgi, kopā veidojot izrādes tekstu un stāstu, pirms divdesmit gadiem definēja kā postdramatiskā teātra konceptu, un kā tāds tas joprojām tiek lietots visā pasaulē. Tiesa, viņu neiedvesmoja Aristotelis un «piektais elements», bet mūsdienu teātra mainīgā prakse. Lēmans 2007. gadā viesojās arī Rīgā īpaši šiem teātra procesiem veltītā starptautiskā konferencē, tika publicēts arī rakstu krājums Postdramatiskais teātris: mīts vai realitāte?. Pat ja nekas no visa tā nav ne dzirdēts, ne manīts, nevar neredzēt, ka tieši pēc šāda sintētiskā teātra koncepta, tiecoties panākt visu izteiksmes līdzekļu vienlīdz spilgtu izpausmi un saplūsmi, ir veidots, piemēram, gan Viestura Kairiša uzvedums Uguns un nakts (Nacionālais teātris, 2015), gan Vladislava Nastavševa Makbets (Valmieras teātris, 2013), gan Elmāra Seņkova Šekspīrs (Liepājas teātris, 2019), gan citi jaunās un vidējās režisoru paaudzes darbi.

Žurnāli