Biroja tehnikas dēmoniskā vara

Viesturs Meikšāns Liepājas teātrī iestudējis Ļermontova Dēmōnu. Jā, jā, tieši ar garo «ō». Varbūt atsaucoties uz sengrieķu oriģinālu, varbūt sūtot sveicienu Kirila Serebreņņikova Dēmonam, kur īpaša uzmanība pievērsta aliterācijām, bet varbūt vienkārši kaprīzes dēļ. Tā vai citādi, Meikšāna izvēle liek saausīties. Šķiet negaidīti un aizraujoši, ka 21. gadsimtā režisoru uzrunājis krievu romantisma ģēnijs – melnas melanholijas māktais duelants Mihails Ļermontovs, turklāt vēl nevis ar lugu, bet ar poēmu. Suģestējošu un noslēpumainu darbu, kuru par mūžīgo labā un ļaunā cīņu indivīda garīgajā telpā sarakstījis ļoti jauns cilvēks.

Poēma reibina ar Kaukāza kalnu ainavu un Gruzijas dārzu krāšņumu; ar dzīru līksmību un daiļās līgavas Tamāras atvadām no bezrūpīgās jaunības, pirms tēvs viņu izprecina bagātajam Sinodāles kņazam. Līgavainis tuvās tikšanās degsmē aizmirst ievērot senču paražu – noskaitīt lūgšanu ceļmalas kapelā – un iet bojā, tā arī neuzzinot, ka Tamāras skaistums ir apbūris vientuļo drūmo Dēmonu, kurš meiteni vilina kaislīgos sapņu tēlos. Vilina, līdz viņa ļaujas Dēmona skūpstam. Sniegbaltītē vai Apburtajā princesē skūpsts atmodina dvēseli, nevis uzkurina libido. No Dēmona skūpsta Tamāras miesā ieplūst inde, bet… eņģeļa apsargātā dvēsele Dēmonam paliek nepieejama.

Kaislība ieved kibertelpā

Ļermontovs Dēmonā tēlo kaislību, kas paceļ pāri ikdienībai. Viestura Meikšāna izrādes koordinātēs pacelt pāri ikdienībai nozīmē ievietot virtuālajā pasaulē. Māksliniece Monika Pormale, asistējot Paulīnei Kalniņai, visam (vai gandrīz visam), kas ar darbības personām notiek, piešķir digitālu «tulkojumu» un liek atbalsoties datora ekrāna projekcijā skatuves dibenplānā.

Starp citu, dzīvo skatuves norišu un datora saspēle ir paņēmiens, kas latviešu teātrim nav svešs jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad Alvis Hermanis tika uzaicināts Nacionālajā operā iestudēt Jāņa Mediņa Uguni un nakti. Par galveno personu izrādē toreiz kļuva dators (tiesa, butaforisks), kura monitorā operators (galvenokārt skatuves strādnieku personā) citu pēc cita izsauca notikumus un tēlus, kas latviešu sabiedrības apziņā ieguvuši arhetipa nozīmi. Tehnoloģiski «neapkaltam» cilvēkam tolaik šķita savādi un kaitinoši, ka digitālā ierīce nevis cenšas saprast to, kas tai nav pieejams, bet bezkaislīgi standartizē, shematizē un reducē saskaņā ar programmu.

Šī datortehnikas iezīme nekur nav pazudusi. Tā joprojām ir spēkā arī Dēmona uzvedumā. Ļermontova tēli tiek pārvērsti Vikipēdijas skaidrotos atslēgas vārdos, piemēram, «grēks» vai «klosteris», kas projicējas uz ekrāna līdz ar uzrakstiem «skatīt arī» un «ārējās saites», pie viena pārklājot arī darbības personu sejas. Citkārt pāri ekrānam aizšaujas uguns liesmu švīka vai centrā savērpjas virpulis, izveidojot melnu caurumu, kas ļauj ielūkoties visuma nebūtībā vai pārvēršas zvaigžņotā debesjumā. Pasaule izrādes cilvēkiem ir dota mainīgā tīmeklī, kurā var maldīties bezgalīgi un stabilu pieturas punktu tā arī neatrast.

Šī mainība pulsē arī Matīsa Čudara mūzikā, ko atskaņo džeza trio Auziņš – Čudars – Arutyunyan. «Viņi ir dēmoni,» televīzijas intervijā saka Egons Dombrovskis. Jā, patiesi – virtuozitātes un aizrautības nozīmē. Dzīva mūzika teātrī vispār ir ekskluzīva manta. Daudzveidīgos ritmos un noskaņās balstītie, gluži kā gaisā nevērīgi pasviesta zirņu sauja birstošie motīvi izrādē dzīvo paši savu dzīvi, radot brīžam nervozu, brīžam brāzmaini uzmācīgu, brīžam monotoni burbuļojošu skaņu rakstu kā kalnu upju straujie ūdeņi.

Dēmona tehnoloģiskā dimensija un ķermenis kā ota

No izrādes plašā tehnoloģiskā piedāvājuma visefektīgākā ir titulvaroņa «iemiesošanās» druknā kopēšanas aparātā, kas braukā pa skatuvi, blisinādams sarkanus acu uguņus un vemdams eļļainu kopējamo pulveri. Anetes Berķes Tamāra skolnieces kleitiņā ar baltu apkaklīti nopūš no kopējamās mašīnas putekļus un kopē Ļermontova poēmas tekstu, kas projicējas uz ekrāna. Tamāra ir 21. gadsimta bērns, un nudien nav viegli pateikt, kas viņu valdzina vairāk – no grāmatas lapām iznirušā Egona Dombrovska Dēmona neatvairāmā vīrišķība un zemā dūmakainā balss, kas skan viņas galvā, vai … kopētāja sarkani spīdošās acis.