Dzīvs irrrr!

Dailes teātrim piestāv deklarācijas. Ar tām pirms simt gadiem sāka spožā virstalanta divvienība Eduards Smiļģis un Jānis Muncis. Diži mērķi, horizontā tēmēts skatiens, noslīpētas definīcijas, trauksme un noliegums. «Nākotnes teātrs»! Mazāk viņiem nevajadzēja. 

Mazāk nevajag arī Viesturam Kairišam, kurš kopā ar Māru Zālīti un radošo komandu iestudējis izrādi Smiļģis kā deklarāciju, kā sava nākotnes teātra metu. Ar skaidri nolasāmu mērķi – saprast, vai saknes vēl dzīvas, kaut arī dziļi zemē iegājušas, vai no tām vēl plūst dzīvības sulas, ar kurām baroties tam teātrim, ko cels viņš pats.

Ģēnija definēšana

Viesturs Kairišs arī jaunajās mājās turpina būvēt savu lielo ideju teātri. Un šajā gaitā izvirzījis Dailes teātra aktieriem jo sarežģītu uzdevumu – spēlējot simbolu, piešķirt tam arī personiskus vaibstus, katru Jana Jacukavispārinājumu vai abstrakciju cieši piesiet pie konkrētības. Uz to vedina arī Māras Zālītes luga, kurā reālas personības dzīves ceļš atklāts sadursmē ar citiem vēsturiskiem personāžiem, par kuriem kaut kas ir zināms katram kārtīgam teātra cienītājam. Līdz ar to veidojas aizraujoša stikla gabaliņu spēle – kā mozaīka, kuru katrs skatītājs «sakrata», atbilstoši savām zināšanām un priekšstatiem sabirdinot kopā aktieru spēli, faktus un laikmetus.

Mēģinājums aptvert Smiļģa – jeb vispārināti – ģēnija būtību, manuprāt, ir šā uzveduma serde un virsotne. Domas mēroga ziņā tas salīdzināms vienīgi ar Kirila Serebreņņikova Raiņa sapņiem Latvijas Nacionālajā teātrī: tajā jau no pirmās ievada ainas, cilvēkam lidojot bezgalīgā zvaigžņu izplatījumā, tika iezīmētas ģēnija laiktelpas koordinātas. Proti, viņa laiks ir mūžība, viņa telpa – Visums. 

Viesturs Kairišs šo pašu mērogu atklāj, uzticēdams Smiļģa jeb ģēnija lomu sešiem aktieriem – Kārlim Arnoldam Avotam, Kasparam Dumburam, Laurim Dzelzītim, Gintam Grāvelim, Artūram Skrastiņam un Tomam Veličko. Brīžiem viņi kustas sinhroni un runā vienā balsī, radot gluži mulsinošu iespaidu par kādu vienotu, pulsējošu organismu. Citkārt sadalās vienlaicīgās, bet nesavienojamās hipostāzēs – kā Lilijas Štengeles mīļotā divas puses, Artūra Skrastiņa cieņpilnā un maigā, un Kaspara Dumbura greizsirdīgā jau uz ārprāta robežas. Vēl citā reizē no šā kopējā Smiļģa izlobās kāds viņa dzīves, atmiņu vai murgu tēls – kā Laura Dzelzīša iemiesotais Jānis Muncis vai Toma Veličko bijībā sastingušais reportierelis, vai Ginta Grāveļa medaļām apkārtā frencī tērptais bieds – varbūt Staļins, varbūt kāds cits īstenībā vai iztēlē satikts nagu maucējs, vai Kārļa Arnolda Avota arogantais Lielvācijas kultūrtrēģeris. Kādā brīdī auss vairs neizšķir katra aktiera savdabīgo balsi, jo tās patiesi apziņā saplūdušas vienā. Lai kā viņi mētātos pa skatuves plašumiem, lai kā izklīstu pa darbības šūnām, kopēja tēla kontūra nezūd ne mirkli.

Visi, kas reiz bijuši Smiļģa dzīvē, sastaptie vai izdomātie, paliek viņa smadzenēs un ķermenī, viņš reizē ir tie visi – ļaunie un labdabji, bendes un upuri, cildenie un zemie. Un visus tos viņš sevī apzinās vienlaicīgi – varbūt tā arī ir ģēnija būtība?

Rainis – starp Spīdolu un Leldi

Izrādes struktūrā sešiem vīrišķajiem Smiļģiem līdzās eksistē sešas sievišķas būtnes – starp viņām arī Rainis. Tieši sievišķajos tēlos simbola un konkrētības mijiedarbe ir īpaši interesanta. 

Kristīnes Nevarauskas tēlotājā Bertā Smiļģē, Knībī, sadzīviska piezemējuma ir visvairāk. Ilzes Vītoliņas izfantazēta brūna nebalto dienu kleitiņa, sūdzēšanās par pēdējo miltu maisiņu, vājums un migrēnas, un neklausīšanās, ko tas nepraktiskais Smiļģis tur čalo, reaģējot vien uz solījumu doties darbā, par ko maksās daudz. Bet – tieši Bertai vēlāk tiks arī sērojošās mātes simbols, par kritušo Ediņu vaimanājot un uz Zigiņa atgriešanos cerot.

Māras Zālītes dramaturģijā Raiņa tēli jau reiz pārstrādāti, saskaņojot ar laiku

Lilija Štengele, iespējams, lugā un izrādē parādās faktoloģiski visprecīzāk – jo arī zināms par šo leģendu taču ir visai daudz. Zvaigzne, kura, sapņodama par tuvību ar otru spīdekli, tikpat versmojošu vai radioaktīvu, nojauš katastrofu, bet mēģina pretoties dabas likumiem. Rēzija Kalniņa dīvas lomā viegli un skaisti balansē uz vispārināta priekšstata un dzīva, karsta rakstura šķautnes, un vērot to ir bauda.