Divdesmit sestā lapiņa

Redaktores sleja – tā taču būtībā ir dienasgrāmatas lapiņa. Izrauta no kāda lielāka kalendāra, tā trīsreiz gadā pavēsta par visai šauras cilvēku kopas – teātra žurnāla redakcijas – pašsajūtu laikā un telpā. Kopš 2013. gada maija, kad iznāca pirmais atjaunotā Teātra Vēstneša numurs, esmu to uzrakstījusi 25 reizes. Pa laikam vajadzības vai iegribas dēļ paņemot kādu žurnālu, iemetu aci arī pašas rakstītajā slejā. Pa šo laiku bijis daudz eiforijas viļņa galotnē un ne mazāk sarūgtinājuma par kaut ko, kas tagad pilnīgi izkritis no atmiņas. Pēdējo pusotru gadu viss – prieki un uztraukumi – saistīti ar mazu, neredzamu, bet tūkstoškārtīgā palielinājumā tik skaistu bumbiņu un tās izraisīto pasaules svītrpunktu kustību. Drusku uz priekšu, stop, pussolīti tālāk, apstājamies.

Ko es šodien varu ierakstīt šajā publiskajā dienasgrāmatā?

Rīt, dienā kad nodosim tipogrāfijā šo žurnāla numuru, Latvijā atkal sāksies ārkārtas stāvoklis. Teātri un citas kultūras iestādes strādās «zaļajā» režīmā – pētniekiem, kas šos vārdus izlasīs pēc gadiem desmit, teiksim, paskaidrošu: cilvēki, kam piešķirts četrstūra kods, jo viņi  vakcinējušies pret Covid-19 vai pārslimojuši to, drīkstēs sēdēt zālē drošā attālumā un maskās. Esmu iepirkusi jauna veida medicīniskās maskas. Jo teātrī, kā rakstīju tikai pirms dažiem mēnešiem, ir sācies restarts, jauno ir daudz, un visus gribas redzēt. Man nav grūti uzlikt masku, sēdēt no citiem pa gabalu un starpbrīdī dezinficēt rokas. Grūtāk ir satiekoties nepieskarties. Bet zinu, kāpēc tas jādara.

Kamēr rakstu, pienāk ziņa, ka pie Hanzas perona sadedzināts Indriķa Ģelža  laikmetīgās mākslas darbs. Jau otrais tāds gadījums – pirms dažām dienām dedzināja Kristiana Brektes atbalstam uzstādītos plakātus pie Latvijas Mākslas akadēmijas. Pirmoreiz neatkarīgas, Eiropā atgriezušās valsts vēsturē pūlis cenzē mākslu visradikālākajā veidā – iznīcinot. Un nav ne jausmas kā pret to pastāvēt, lai neizraisītu tālāku agresiju. Pret bezjēgas naidu un vandālismu nekādas maskas neder. 

Šis gads ir mainījis cilvēkus, un pamazām atklājas, cik smagi. Ko te var līdzēt teātris, māksla, kultūra? Nezinu, patiešām nezinu. Šo lapiņu no mūsu dienasgrāmatas gribētos izplēst pavisam.