Brīvības statuja Ņujorkā. Skats no izrādes «Kuģis». Foto – Gundega Laiviņa

Ņujorkas vēstules

Septembris

Kādudien es rakstīšu par pašu Ņujorku kā skatuvi, bet savā pirmajā vēstulē Teātra Vēstnesim – par trīs septembra notikumiem uz trīs dažādām skatuvēm – Bruklinas Mūzikas akadēmijā, uz kuģīša Ņujorkas līcī Brīvības statujas pakājē un Centrālparkā. Kā jau noprotams, septembrī pilsētas teātri un koncertzāles ir vaļā, tās ir pilnas, atsākušās ir ne tikai pašmāju, bet arī viesizrādes. 

Nesen oficiāli atzīts, ka Ņujorkas klimats ir mainījies no kontinentālā uz subtropu. Septembra beigās, kad rakstu šīs piezīmes, joprojām ir vasara. Un arī Centrālparka vasaras skatuve turpina darboties ar pilnu jaudu, piedāvājot atgriešanās programmu – bezmaksas koncertu sēriju nelielā apaļā laukumā pašā parka viducī. 19. septembrī tur koncertē amerikāņu rakstniece un dziesminiece Petija Smita (Patti Smith). Rinda pie ieejas, kas aizstiepjas pa parka celiņu, šķiet nebeidzama, tomēr galu galā iekšā tiek visi. Teju 75 gadus vecās Smitas balss skan nevainojami, bet dziesmu starplaikos nolasītie dzejoļi un spēja uzrunāt sanākušos tieši un jēgpilni piešķir pasākumam politisku dimensiju. Koncerta aizkustinošākie brīži – Lū Rīda Walk on the Wild Side, ko Smita nodzied kopā ar meitu, mūziķi un klimata aktīvisti Džesi Smitu (Jesse Paris Smith), un veltījums visiem Covid-19 upuriem, ko Smita iesāk ar vārdiem, ka, lai arī aiziešana ir neizbēgams punkts līgumā ar dzīvi, savstarpējas rūpes un solidaritāte šo brīdi var mazliet attālināt. Pēc koncerta skatītāji izklīst Centrālparka tumsā, dungojot People have the power. Parks ir tumšs, to izgaismo tikai mēness. Tumsa vispār ir Ņujorkas iezīme – ielu apgaismojums te ir pavisam vājš, pilsēta paļaujas uz mašīnu lukturiem, neona reklāmām un blīvās apbūves gaišajiem logiem, kuros rudens naktīs triecas simtiem migrējošu putnu. Uz īsu brīdi izdodas pieslēgties parka skaņu celiņam – cikādes, jenotu čubināšanās, kāds vēls putns, līdz to pārņem ļoti īpatnējas skaņas – attālākā parka stūrī grupa afroamerikāņu nodevusies rituālai muzicēšanai. Viņi pūš milzīgus, izliektus ragus un taures, sit bungas, dejo. Skaņa šķiet arhaiska, ļoti senatnīga, bet puiši, kas to rada, ir pavisam jauni, ģērbušies spilgtos sporta tērpos. Ap viņiem salasījušies vairāki desmiti Smitas koncerta klausītāju – baltādaini un mazliet noguruši pusmūža «revolucionāri». Šeit, mūžīgā pilnmēness izgaismotas, satiekas divas pasaules – aizejošā un nākotnes Ņujorka, un šķiet, ka abu starpā valda saprašanās.

Iepriekšējā vakarā apmeklēju New York City Players un dramaturga un režisora Ričarda Maksvela (Richard Maxwell) izrādi Kuģis (The Vessel). Kopumā šis piedzīvojums, kas iekļauj arī peldējumu līdz izrādes vietai un atpakaļ, ilgst gandrīz trīs stundas. Mēs sapulcējamies uz kuģīša, kas aizved skatītājus no piestātnes 22. ielas galā līdz Brīvības salai. Kad brauciens galā un sākas 40 minūšu īsā izrāde, skatītāji ir sadzērušies vīnu, sadraudzējušies, vizuālo un skanisko iespaidu nogurdināti, tādēļ pārslēgties uz kluso, minimālistisko un ļoti intīmo izrādi ir grūti. Ar Brīvības statuju un Elisas salu fonā uz maza paaugstinājuma augšējā klāja malā viens pēc otra kāpj kompānijas aktieri un dramaturgi, lai norunātu patiesus, personīgus stāstu par kāda sev tuva cilvēka zaudējumu. Šīs elēģijas viņi izpilda vienkāršā ikdienas apģērbā, tumsā, bez skaņas pastiprinātājiem. Vārdus pluina stiprs vējš un slāpē virs galvas lidojošie helikopteri (šajās dienās Ņujorkā notiek ANO asambleja un helikopteru troksnis nenorimst ne dienu, ne nakti). Man žēl, ka izdodas saklausīt tik maz. Pamazām vārdi sāk atgādināt pelnus, ko vējš izrauj no urnas aiznes jūrā. Ar to cilvēku, kas reiz dzīvojis, tiem nav nekāda sakara. Pandēmija un tikko aizvadītā 9/11 divdesmitgade piešķir izrādei papildu dimensiju.

Skats no izrādes «Kuģis». Foto – Gundega Laiviņa

Šoruden ASV tūrē ar miniatūro operu Sun & Sea (Marina) dodas lietuviešu mākslinieces Rugile Bardžukaite (Rugilė Barzdžiukaitė), Vaiva Grainīte (Vaiva Grainytė) un Līna Lapelīte (Lina Lapelytė). Pirms diviem gadiem darbs triumfēja Venēcijas biennālē. Venēcijā es nebiju, tādēļ, neskatoties uz to, ka telpiskais ietvars šeit acīmredzot ir kompromiss, priecājos par iespēju redzēt izrādi Bruklinas Mūzikas akadēmijas Fisher zālē.

Man šķiet, ka Sun & Sea operas partitūra ir skanējusi man galvā neskaitāmas reizes, kad esmu klīdusi pa cilvēku pieblīvētām pludmalēm Jūrmalā, Rimini vai Braitonbīčā. Precīzāku skaņu celiņu šai ainavai grūti iztēloties. Tās instrumentālā daļa atgādina datorspēles sintētisko, monotono skaņu un rezonē ar dzīves garlaicīgo plūdumu. Tajā pat laikā tā ir glāstoša, tā it kā ieaijā un sauc līdzi kā Sirēnas. Balsis, kas izdzied savu mīlestību, raizes, dusmas, ikdienu, tā īsti cita citu nesadzird. Iztēlojos, kā būtu izrādi piedzīvot reālā vidē, austiņās klausoties Lapelītes mūziku un nesteidzīgi vērojot cilvēku pilnu jūrmalu (digitālo albumu var iegādāties šeit). Ko viņi lasa, ko ēd, kas viņiem mugurā, kāpēc viņi šķiet tik noguruši?   

Skats no operas «Sun & Sea». Foto – Gundega Laiviņa

Raugoties uz šo ainavu no augšas, atceros tās Drīsa Verhofena (Dries Verhoeven) vai Filipa Kena (Philippe Quesne) izrādes, kas it kā izgriež no dzīves kādu ainu, palielina un pietuvina to mūsu skatienam, liekot raudzīties ilgi, ilgi. Ilgāk, nekā mēs jebkad to darītu aiz brīvas gribas. Lietuviešu mākslinieču marīnā nav galvenā elementa – jūras, un tas šai bildei piešķir kaut kādu nepareizību, pat trauksmainumu. 

Es mēģinu šai ainavā iedziļināties. Vērojot saprotu – tā ir pārdomāta līdz sīkākajai detaļai: grāmatu nosaukumi, ēdienu kastīšu izvēle, peldkostīmu un dvieļu toņi, glīti pārklātie riteņi. Nevienas plastmasas glāzes vai cita atkrituma, nevienas beigtas zivs, nevienas putnu spalvas. Ļaudis, kas šeit sapulcējušies, ir pārsteidzoši kārtīgi.

Raugoties laiskajos ķermeņos, kuri kā ziedi atvērušies saulei un gaismai, nevaru pārstāt prātot, kādēļ mēs, līdzīgi augiem, nevarētu pārtikt no saules enerģijas. Pat ja tādēļ uz pāris mēnešiem būtu jāsastingst vai jāpamirst. Pasaulei tiktu aiztaupīts milzum daudz sāpju.

Šosezon jūra ir tika zaļa kā mežs, skan noslēguma koris. Šobrīd skolā strādāju ar piekrastes rajoniem, kuri 100 gadu laikā pazudīs zem ūdens. Tas būs sekls un silts ūdens klajums, no kura sprauksies ārā civilizācijas paliekas – māju jumti un tilti, labdabīga augsne dažādiem insektiem, mikroorganismiem un aļģēm. Mēs būsim iemācījušies no tām ražot enerģiju, degvielu, izejmateriālus drēbēm un citiem materiāliem, mēs tās ēdīsim. Un jūra būs tik zaļa kā mežs.

Fragments no Petijas Smitas koncerta Centrālparkā:

Žurnāli