Rihards Jakovels – Mičs, Ieva Puķe – Blānša

Tramvajā ar balto zvirbuli

Saruna par Valmieras teātri pandēmijas laikā un pirms tās

Tenesija Viljamsa pazīstamākā luga Ilgu tramvajs nu ir piedzīvojusi septīto iestudējumu Latvijā. Tas notika Valmieras drāmas teātrī 2020. gada 11. decembrī: režisors Edmunds Freibergs pabeidza iestudējumu, un teātra vadībai nācās to oficiāli apstiprināt. Tā pandēmijas laikā top tās pirmizrādes, kuras redz daži cilvēki. Es skatījos šo izrādi 18. aprīlī tikpat kā tukšā zālē, kopā ar režisoru mēs bijām septiņi cilvēki. Kāpēc es to uzsveru? Tāpēc, ka izjūtu profesijas dziļo noslēpumu – dvēseles māku dzīvot nebrīvē. Dīvaina vientulības spēle. It sevišķi to varēja just galveno lomu atveidotājos – tie ir Ieva Puķe, Inese Pudža, Toms Liepājnieks jeb Tom J. Benedict, Rihards Jakovels. Taču aktīvi darbojās visi – arī Māra Mennika, Kārlis Freimanis, Ģirts Rāviņš, Aigars Vilims, Uldis Sniķers, Māra Vīgante.

Skatījos izrādi un pārdzīvoju, ka tukšums sāpina arī mani. Ja būtu tikai viena vai divas darbības personas, situācija varētu šķist pamatota, pat tēlaina. Bet te, kad runa ir par ģimenes, sieviešu un vīriešu attiecībām, kuras attīstās, virpuļo, klusu vai skaļi grimst sāpēs, sadursmēs, nākas līdzpārdzīvot gan varoņiem, gan pašiem aktieriem. Un, kad izteiksmīgā skaņu fonā pēkšņi dzirdi tramvaja vai, precīzāk, vilciena drūmi vienaldzīgo skrējienu kaut kur skatuves aizmugurē, tā vien šķiet, ka tas tūlīt iedrāzīsies, lai sadragātu šo sāpēs mutuļojošo dzīvi. Bet nē. Skrien garām, un viss turpinās – kā toreiz, tā tagad.

Tad, kad izrāde varēs pa īstam tikties ar skatītājiem, domāju, dzims ne mazums recenziju un atsauksmju. Bet tagad mūsu žurnāls ir ieplānojis sarunu ar izrādes režisoru Edmundu Freibergu, ar iestudējumam nozīmīgās Miča lomas atveidotāju Rihardu Jakovelu un ar kolēģi Ievu Struku, kas izrādei rediģējusi Ineses Mičules savulaik JRT iestudējumam tulkoto lugas tekstu.

Ieva Struka. Pazīstot Edmundu jau ilgi, daudzus gadus kopā strādājot, apmēram zinot arī, ko viņš iecerējis, atsaucos viņa lūgumam lugu pārskatīt. Protams, kad aktieri sāk ar tekstu strādāt, noteikti rodas kādas nianses, kuras viņi grib mainīt. 

Maija Svarinska. Kādus Ilgu tramvajus tu, Edmund, esi redzējis? Nu noteikti jau Alfreda Jaunušana izrādi...

Edmunds Freibergs. Jā. Redzēju arī, kā savulaik Zane Jančevska spēlēja Blanšu teātrī Kabata. Televīzijā daļēji redzēju JRT izrādi. 

M.S. Regnāra Vaivara izrādi Dailē neesi redzējis? 

E.F. Nē. 

Rihards Jakovels. Es to redzēju. Man vispār patika. Salīdzinot ar mūsējo, tās ir pilnīgi dažādas izrādes, kā divas dažādas pasaules. Tāpat kā Edmunda darbs, jo viņš visu ir ielicis manī, kā arī citos aktieros. Es redzu, ko viņš ir prasījis no katra. Tāpēc man ir interesants veids, kādā izrāde tiek «iegriezta». Tādēļ bija ļoti forši strādāt pie šīs lugas kopā ar Edmundu. Bet Vaivaram viss ir citādi un arī forši.

M.S. Vai vari formulēt starpību?

R.J. Noformulēt nevarētu. Svarīgi, protams, ka tur ir daudz mazāk lomu. Kad skatījos, es reizēm dziļi ievilku elpu, jo Regnārs spēj ar visādiem paņēmieniem spilgti uzrunāt. Viņš prot ievilkt darbībā. Es itin kā iegāju tajā izrādē, un šķita, ka tā ļoti ātri paskrēja. 

I.S. Es nesalīdzinātu ar iepriekšējām izrādēm, man šķiet svarīgi tie iestudējumi, kas tapuši šobrīd. Pērn mājsēdes laikā bija iespēja vērot izrādes translāciju no Londonas YoungVic teātra, rudenī skatījos Mihaila Gruzdova LKA studentu diplomdarbu Blanša. Baltais mežs.

M.S. Šie studenti taču brauks strādāt uz Valmieras teātri. Tādēļ mani interesē, kādu principiālu atšķirību saskati starp Freiberga un Gruzdova izrādi.

I.S. Es mazliet atkāpšos. Šai žurnāla numurā ir saruna ar Valteru Sīli, kurā viņš saka: ja man lugā nepatīk kaut vai viens teikums, es to neiestudēju. Skatoties Edmunda izrādi, es redzu, ka viņš ir strādājis līdzīgi, man ir skaidrs, kāpēc Viljamsa lugai ir šāds apjoms, redzu, kāpēc katrs teikums viņam ir vajadzīgs un kā aktieris to ir apspēlējis. Gruzdovs ir izvēlējies pilnīgi citu pieeju, un to man ir ne mazāk interesanti skatīties, vērot, kaut arī viņa izrādē, līdzīgi kā Vaivaram, ir tikai četri galvenie tēli, un visas blakus tēmas un personāžu Gruzdovs risina ar mūzikas grupu, kas atrodas telpas stūrī Zirgu pastā un piedalās darbībā. Tas mazliet atsauc atmiņā Gaļinas Poliščukas Pūt, vējiņi! risinājumu (Nacionālais teātris, 2004). Gan Freiberga, gan Gruzdova interpretācijā nerodas sajūta, ka režisors vai aktrise censtos publiku iežēlināt, ko savukārt es sajutu Džiliannas Andersones spēlē. Tur bija tieksme vērst skatītāju uz līdzpārdzīvojumu, ejot Blanšas pavadā. Ļoti augsta līmeņa aktierdarbs, līdz eksaltācijas robežai. 

M.S. Edmund, iestudēt šo lugu – tas bija teātra ierosinājums vai tavs piedāvājums?

E.F. Pirms diviem gadiem Māra Ķimele bija paredzējusi strādāt Valmierā, bet apstākļi mainījās un viņa ieteica Evitai Sniedzei, ka varbūt var piedāvāt man. Jāpiebilst, ka toreiz teātrim bija arī finansiālas problēmas, tāpēc teātrim būtu bijis izdevīgāk, ka tā būtu komēdija, tādēļ es izvēlējos Īva Žamiaka Uz Akapulko, kundze! Franču komēdiju, kas man pašam patīk. Tā pēc 50 gadiem es atkal atgriezos Valmierā, kur laiku pa laikam biju redzējis kādu izrādi, bet neko vairāk. Tas, ko es ieraudzīju, bija Valmieras brīnišķīgie aktieri. Profesionāli un ļoti talantīgi. No jauna izjutu, cik aizraujoši ir ar viņiem strādāt. Tāpēc Evitas ierosinājumam veidot iestudējumu arī nākamajā sezonā es piekritu labprāt. Un uzreiz apsvēru, ka vēlos strādāt ar Ievu Puķi dramatiskā lomā. Šķita, ka tas būtu devums Ievai un vienlaikus arī pašam būtu interesanti strādāt. Tā izvēlējos Tenesija Viljamsa lugu, jo ar šo dramaturgu līdz šim nekad neesmu bijis saistīts. Taču negribēju iestudēt jebkuru viņa darbu, bet tieši – Ilgu tramvaju. Tas man pašam bija tāds materiāls, par kuru varētu pateikt: garšīgi. Tātad mudināja divas idejas – paša vēlme strādāt ar šo lugu un veidot galveno lomu un izrādi Ievai. Vēl varu pateikt, ka savās domās to veltīju arī Antrai Liedskalniņai – kolēģei, ar kuru man bija brīnišķīgas attiecības.

M.S. Mani šīs lugas izvēle mazliet izbrīnīja. Edmunds Freibergs allaž man šķitis tāds mākslinieks, kas asociējas ar Latvijas tēmām un problēmām, ar latviešu tautas raksturojumu un būtību. 

E.F. Manuprāt, tāda [tēma – red.] Latvijā tūlīt parādīsies. Ilgu tramvajs, domāju, braukā it visur, tramvajs, kurā saspiesti, tā sakot, pareizi un nepareizi cilvēciņi jeb baltie zvirbulīši. Ja mēs runājam augstā un politiskā līmenī – tad tas ir konflikts starp liberālām un konservatīvām vērtībām. Blanša taču būtībā ir sabiedrības baltais zvirbulis. Otrs jautājums, kas ir vienmēr aktuāls, vienalga, vai ir runa par Latviju vai citu valsti, – cilvēka pētniecība. Cik cilvēks būtībā ir sarežģīts un neviennozīmīgs. Tas arī ir viens no tiem motīviem, kāpēc man gribējās iestudēt šo lugu. Ilgu tramvajs patiešām ir dziļa luga, ne velti visā pasaulē atzīta, līdz ar to skan visos laikos, gan, piemēram, kad dzīvoja Liedskalniņa, gan tagad. 

M.S. Salīdzinot redzētās varones, kaut vai Liedskalniņas vai, teiksim, Rēzijas Kalniņas Blanšas, man šeit pietrūka varones garīguma.

E.F. Tev pietrūka? Man ne. Manuprāt, Blanšas loma un vispār jebkura loma atklājas pakāpeniski. Šī loma, protams, ir sarežģīta. Tur ir gan neirastēnija, gan garīgums, arī seksualitāte. Proporcijas, protams, var būt dažādas, taču neirotiskumam ir liela nozīme, jo galu galā Blanša taču sajūk prātā. Tāpēc ir grūti izsekot nianšu pavedieniem. Taču vismaz mēs ar Ievu, veidojot šo lomu, domājām, cik svarīgi ir tas, ka aktrise nedrīkst spēlēt upuri, varone, par spīti savām problēmām, meklē izeju no visām situācijām. Protams, daudz kas lomā atkarīgs no aktiera individualitātes. 

M.S. Kā vārdā, pēc tavām domām, autors ir rakstījis šo lugu?

E.F. Domāju, ka viņš rakstīja... Viņš Blanšā ir ielicis kaut ko no sevis. Manuprāt, viņš, būdams homoseksuāls, izjuta tieši to «pareizo» cilvēku attieksmi, kas tolaik bija nesalīdzināmi agresīvāka. Tēma par to, ka tā saucamā pareizā sabiedrība iznīcina tos baltos zvirbuļus. Ļoti labi zinot lugu, vienā no pēdējiem mēģinājumiem man vienalga radās atskārta par vienu teikumu, ko saka Stenlijs, – «Blanšas nākotne jau sen nolemta», tas ir, ka nākotnes viņai nebūs. Tas tad arī atklāj, cik tā pareizā sabiedrība būtībā ir netikumiska. Mūžam aktuāla tēma – atšķirība starp pareizajiem un nepareizajiem. 

M.S. Kā šajā kontekstā ir raksturojams Mičs?

R.J. Spēlējot šo lomu, drīz vien sapratu, ka mans varonis jūtas savādāk šajā barā. Es redzu to dzīvošanu citādu nekā tiem večiem. Viņiem, domāju, iekšā varbūt ir kaut kas tāds, kas Mičam nav tik ļoti pieņemams. Ieraugot Blanšu, rodas sajūta, ka šis cilvēks arī ir atšķirīgs, kā, piemēram, tukšā telpā pēkšņi kaut kas atspīd, kaut gan apkārt viss ir melns. Domāju, tā vilkme ir kā ieskatīšanās. Kad pie kaut kā pierodi, tad ir savādāk. Bet te nav tā, kā skatoties uz jebkuru ielasmeitu, kur viss ir skaidrs. Šeit es ieraugu, bet nekas nav skaidrs. Šeit ir kaut kas Mičam tuvs, tāpēc viņš pārvar savu kautrīgumu un iet pie viņas. Viņš nezina, kā rīkoties. Es domāju, ka Mičs prot uzturēt kontaktu ar jaunām ielasmeitām, bet šeit viņam nav ne jausmas, ko darīt. Viņš vienīgi izjūt, ka tas ir kaut kas, kā viņam dzīvē pietrūcis. Sajūta, kuras dēļ viņš arī vēršas pie viņas, ejot, tā sakot, pāri visam. Ja tu kaut ko ļoti gribi, tu spēj sevi īpaši koncentrēt un neredzēt to, kas ir apkārt, nesadzirdēt visu apkārtējo informāciju, tu ej tikai uz to mērķi. Tā ir galvenā lomas līnija. Veidojot lomu, mēs vienojāmies, ka ir tā: Mičs ierauga viņu un saskata Blanšā savu cilvēku, tikai nezina, kā reāli panākt kontaktu, jo nekad šajā vidē, šajā vietā nav saskāries ar šādu situāciju.

I.S. Man ir tev jautājums... Mičs, no vienas puses, ir iejūtīgs un atvērts, tomēr viņā ir robeža, kurai pieskaras Blanša, un viņš būtībā nezina, kā reaģēt. Kā tu domā, vai Miča argumenti par māti piedzimst tieši tobrīd, no izmisuma, vai tas viņam patiešām ir morāles kritērijs, kas liek teikt: es jau būtu gatavs būt ar tevi kopā, tomēr tu neesi tik tīra, lai es ievestu tevi savās mājās. Mātes dēļ.

R.J. Jā, jā. Blanša saka: appreciet mani! Bet Mičs atbild, ka ne. Tā man lomā ir ļoti grūta vieta, jo viņš visu laiku ir dzīvojis ar kaut kādu pārliecību. Māte visu laiku viņam kaut ko iestāsta, un viņš to sevī aprobē. Bet Blanša sāk plēst šo uzslāņojumu nost, un tāpēc šis pēdējais – «es nevaru tevi apprecēt» – ir tas, kas no mātes tomēr palicis. Un viņš nespēj to dabūt no sirds nost. Man liekas, ka viņš nāk uz pēdējo sarunu ar cerību, ka varbūt tomēr varēs kaut ko panākt, varbūt Blanša atzīsies. Ja viņa atvērtos, teiktu, ka visu izstāstīs, varētu daudz kas mainīties. Mičs taču viņai saka: izrunājam godīgi, un viss būs kārtībā, un ieslēgsim gaismu, jo Blanša slēpj savu seju no viņa. Bet nekā... Tāpēc es domāju, ka tas pēdējais rāviens slēpj sevī ļoti lielu vilšanos Blanšā. Mičam ļoti sāp, tāpēc viņš aizslēpjas aiz mātes, sakot «nē».

E.F. Tā ir viņa būtība. Kad viņam melo, tad sāp. Bet tas nav nekas nesaprotams, jo mēs visi kādu reizi esam saskārušies ar to, ka sāp, ja tev melo. Ja esi vienaldzīgs, tad var paciest, sak, melo, melo. Bet, ir sāpīgi ja cilvēks melo, turklāt pašā attiecību sākumā, kad vēl viss šķiet tik skaists. Ja runājam par Blanšu, tad viņai patiešām piemīt kaut kas, kā nav tām jaunajām meitenēm, kas staigā pa ielu. Vienlaikus Blanšu nevajag arī idealizēt. Viņa ķeras pie katra salmiņa. Blanša arī nav tikai, tā sakot, garīguma iemiesojums, viņa no dzīves ir pamatīgi cietusi. Viņa savulaik nākusi pasaulē Baltajā sapnī. Abām māsām ir bijušas guvernantes, bērnībā piedzīvots viss pats jaukākais. Un pēkšņi liktenis viņu noliek tādā situācijā, kurā ar zobiem un nagiem jācīnās vienai pašai par savu dzīvi. Turklāt agrā jaunībā viņai bijis trieciens, kad viņas vīrs izrādās homoseksuāls un izdara pašnāvību. Tas viss ir asiņaini.

M.S. Man ir jautājums par scenogrāfiju. Kāpēc iedzīve ir tik vecmodīgi trūcīga?

E.F. Man ļoti patika sadarbība ar Mārtiņu Vilkārsi. Viņš ir no tiem scenogrāfiem, kas spēj radīt atmosfēru. To es dievinu scenogrāfos. Diviem autoriem – Čehovam un Viljamsam – ir viena brīnišķa vērtība: viņu remarkas. Piemēram, Viljamss ir pat norādījis, kādu mūziku spēlē kafejnīcā. Kad Vilkārsis parādīja pirmo scenogrāfijas variantu, man uzreiz iepatikās tādēļ, ka sajutu to atmosfēru, kura, kad šeit ienāk Blanša, momentā izraisa viņas refleksīvo vēlmi iet ārā, bēgt. Šeit viņai liekas baisi uzturēties, bet Stenlijs ar sievu ir pie šīs vides pieraduši. Varam pieņemt, ka viņi krāj naudu, lai ar laiku kaut ko mainītu, bet pašlaik viņi ir mierā ar šādu dzīvi. 

M.S. Saprotu, bet jautāju tāpēc, ka mani šī scenogrāfija aizdzen uz tiem laikiem, kad tapusi luga. Man pietrūka saites ar mūsdienām. 

I.S. Tu domā, ka mūsdienās tādu dzīvesvietu nav? Ir arī tādas vietas, kur pat ūdens nav. 

R.J. Un labierīcību arī nav. Protams, tādas vietas ir.

M.S. Nu, varbūt. Galvenais, lai skatītājam būtu jaušams darbības laiks. Turklāt te valda patiesi dzīva civilizācijas vērtība un vienlaikus mūsdienu tukšums. Kā tev izdevās to panākt?

E.F. Tāds interesants jautājums. Lilija Dzene savulaik pateica šādu jauku atziņu, proti, nekad nevajag lasīt režisora koncepcijas, ko viņš izklāstījis, jo izrādē redzēsim pavisam kaut ko citu. Es varu tam piekrist. Kādā ziņā? Tas nenozīmē, ka es pats nezinu, kādu izrādi veidoju, bet man šķiet, ka skatītājs no izrādes paņem kaut ko savu, vadoties pēc savas dzīves pieredzes. Paņems to, kas viņam trāpīs. Bet mana izrāde ir par empātijas trūkumu un par vardarbību. Tā šodien ir ļoti aktuāla problēma – vardarbība. Fiziskā vardarbība, kad Stenlijs ar varu pārguļ ar Blanšu, bet vēl šausmīgāka ir vardarbība pret cilvēka dvēseli.

Inese Pudža – Stella, Rihards Jakovels – Mičs, Ieva Puķe – Blānša

I.S. Jā, bet ko darīt situācijā, kādā atrodas Stenlijs? Viņam ir visas tiesības šeit būt. Ir dzīvoklis, ir sieva, kas gaida bērnu, un te ierodas nekad nesatikta sievasmāsa, kura vienkārši paliek nevis uz nedēļu, bet, kā liekas, grib vispār šeit iekārtoties uz dzīvi, turklāt vēl diktē savus noteikumus. Viņš būtībā arī atrodas situācijā, kurā nevar veidot sev pieņemamu pasauli savās mājās. Tu saproti, ka es tevi tagad provocēju. 

E.F. Protams. Tāpēc jau te ir katram sava taisnība. Bet, ja šīs taisnības dēļ aiziet bojā cilvēks, tad tas visam pieliek jautājuma zīmi.

M.S. Evitai Sniedzei savulaik bija ļoti laba intervija ar tevi (Teātra Vēstnesis, 2008/4), kuras virsrakstā ir tava doma: Nezaudēt cilvēku uz skatuves un zālē. Šo principu labi var izjust gandrīz katrā tavā darbā, un, kā saprotu, tā iedīgļi sāka veidoties un attīstīties tieši Valmieras teātrī, uz kuru atnāci strādāt pēc Teātra fakultātes beigšanas.

E.F. Jā, ne velti es Valmieras teātri it īpaši cienu un mīlu joprojām. Es, divdesmitčetrgadīgs puišelis, baudīju uzmanības un uzticības pilnu attieksmi. Pat grūti iztēloties, ka man, nupat beigušam Teātra fakultāti, piedāvā spēlēt Hamleta lomu, turklāt ļauj iestudēt izrādi, kaut gan režisora izglītības man tolaik nav. Es nāku pie Krodera un stāstu viņam, ka ar kursabiedriem esmu kaut ko veidojis, un Kroders tā brīnišķīgi mierīgi man pēkšņi jautā: vai gribi šeit ko iestudēt? Un uz manu priecīgo apmulsumu saka: labi, es tev varu piedāvāt komēdiju Mosties un dziedi. Pēc tam iedeva man iestudēt kazahu autora Akima Tarazī lugu Aug buciņš – lauž radziņus. Savukārt Gunāra Priedes Udmurtijas vijolīte, kurā ļoti laba bija Dzintra Klētniece, sanāca teju liktenīgs iestudējums, jo drīz pēc tam man piedāvāja stažēties režijā pie Jaunušana. Tādējādi atgriezos Rīgā un sāku strādāt Nacionālajā, toreiz Drāmas teātrī, kur arī paliku.

M.S. Rihards jau arī savulaik strādāja Nacionālajā teātrī, vai ne?

R.J. Jā, visu mūsu kursu iesaistīja Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālajā drāmā Vadonis. Tas bija superinteresanti. Un otrs darbs – Leo. Pēdējā bohēma. Tur mēs darbojāmies jau pašās studiju beigās. Bet Valmierā esmu tikai Freiberga dēļ. Es nemūžam neiedomātos, ka būšu šeit. Esmu rīdzinieks, un, kad Evita Sniedze mācību beigās piezvanīja un piedāvāja vietu Valmierā, es jautāju Edmundam Freibergam viņa viedokli. Edmunds teica: «Es zinu, ka tu esi darītājs, tāpēc, ja gribi kārtīgi strādāt, ej uz Valmieru!»

E.F. Es to teicu pēc paša pieredzes.

R.J. Attaisnojās. Loma nāca pēc lomas. Turklāt tās bija lielas, un pieredze bija kolosāla. Apjēdzu, kas tas ir par smagumu – spēlēt lielās lomas. Godīgi sakot, nedomāju, ka tas ir tik grūti, proti, aktiera profesija. Es – līdzīgi Edmunda pieredzei – biju gandrīz puišelis un aizbraucu, lai būtu citā vidē viens pats, bez kursa biedriem, kas vienmēr atbalsta, kad vajag. Pieļāvu, protams, daudz kļūdu, ļoti daudz. Taču tagad varu pateikt paldies Dievam, jo tas, ka nācās tik stipri «atsisties pret zemi» pirmajos gados, deva man pieredzi. Nebaidos no kļūdām, bet mācos no tām, un tas man palīdzēja profesionāli stabilizēties un augt. Zinu, ka joprojām augu, tomēr varu arī apgalvot, ka esmu savācies, profesionāli pilnveidojies. Taču, atkārtoju, ļoti daudz kas vēl ir apgūstams.

M.S. Valmieras teātris bija kaut kas īpašs, kad tur strādāja Oļģerts Kroders.

E.F. Tu noteikti runā par pirmo viņa darba posmu 60. un 70. gadu mijā. Māra Ķimele arī ļoti labi strādāja.

M.S. Bet, kad bija otrais posms, vai tad Rihards tur nestrādāja? 

R.J. Paspēju. Voževatovs Ostrovska Līgavā bez pūra man bija ļoti laba mācība.

M.S. Vai var salīdzināt mūsdienu Valmieras teātri ar to, kad tajā strādāja Kroders?

I.S. Maija, manuprāt, tavs jautājums neatbilst realitātei. Mums uz teātri jāskatās tagad, šodien, tam nav tieša sakara ar to, kas bija 90. gados.

M.S. Mani tomēr interesē šie uzliesmojumi, kas notiek ik pa laikam katrā teātrī. Nesen intervijā ar teātra zinātnieci Jevgeņiju Šermeņevu (Teātra Vēstnesis, 2021/1) viņa ļoti slavēja Valmieras teātra aktierus, uzsverot, ka tā ir pārsteidzoši inteliģenta trupa. Nevaru nepiekrist, bet...

I.S. Mani interesē joprojām visi teātri. Saproti, es domāju, ka vajag mierīgāk, bez liekām emocijām vērtēt teātru darbu. Tie viļņi – augšā, lejā – būtībā taču ir normāla parādība. Jāuztraucas tajā brīdī, kad ir izrādes, kuras neviens negrib redzēt un par kurām var secināt, ka aktieriem maz iespēju attīstīties. 

M.S. Tev taisnība. Arī Valmieras teātrī ir ļoti labas, dziļas, mākslinieciski augstvērtīgas izrādes, kā, piemēram, Makmilana Visas labas lietas, ko pandēmijas laikā redzēju. Teātra direktore ir patiesi talantīgs cilvēks. Kaut gan varbūt viņa sevi ieslodzījusi mākslinieciskā un administratīvā darba konfrontācijā. Varbūt šā «konflikta» dēļ kaut kā trūkst?

E.F. Trūkst jau vienmēr. Neņemos neko salīdzināt, bet skaidrs, ka teātrī, kā arī ļoti daudzās citās vietās attīstību un izaugsmi nosaka spilgta mākslinieciskā personība. Starp citu, arī Pēteris Lūcis bija tāds, kurš nebaidījās aicināt par sevi talantīgākus režisorus. Taču atrast mākslinieciskos vadītājus nav viegli.

M.S. Manuprāt, Evita ļoti intensīvi darbojas, aicina režisorus: Inese Mičule iestudējusi Deivida Lindsija Ebēra Labos ļaudis, redzēsim Artūra Dīča Meklētājus Indras Rogas režijā, Reinis Suhanovs iestudējis Stīvena Karama Ģimeni, bet Dž. Dž. Džilindžers – Treisija Letsa Osedžas zemi.

R.J. Es ļoti ceru uz jaunajiem kolēģiem, ka viņi spēs virzīties pa attīstības ceļu, un pēc pāris gadiem mēs redzēsim sasniegto rezultātu, kā arī manīsim viņu nākamo mākslas mērķi. Bet tam, ka mums šobrīd iet tā kā drusku grūtāk, pilnībā piekrītu.

I.S. No savas pieredzes Valmieras un tagad Nacionālajā teātrī varu teikt, ka abos ir bijis un joprojām ir viens līdzīgs princips: neko nenolaist zem vidējā līmeņa. Ja mēs tagad aplūkotu Valmieras teātra repertuāru, redzētu, ka pārsvarā ir nozīmīgas lugas un izrādes. 

E.F. Lilija Dzene teica: ja teātra sezonā ir divas trīs spožas izrādes, tad par teātri saka – spilgts teātris. Nebija jau visi darbi izcili arī Krodera laikos. Bija uzvedumi, kas raisīja aizdomīgu neizpratni, kā vārdā un kam tie domāti. Bet vienlaikus tapa tādi spoži iestudējumi, kas aizēnoja visas negācijas. Par Valmieras teātri es būtībā neuzdrošinos spriest, jo diemžēl neesmu iepazinis visu tā repertuāru, bet domāju, ka tur pašlaik iestājies tāds posms, kad var runāt par cīņu mākslas vārdā. Ir izrādes, kas pārliecina ar savu profesionālismu, ar aktieru labo darbu, nesen ir bijušas arī tādas virsotnes kā Mihaila Bulgakova Zojkina kvartira Indras Rogas iestudējumā, par kuru visā Latvijā runāja. Meklējumi ir intensīvi un ar mērķi uz attīstību.

M.S. Būtībā tā laikam ir, tomēr pašlaik šo teātri nevar identificēt kā līderi.

R.J. Es pilnīgi piekrītu. Es to izjūtu. Mēs, aktieri, pārdzīvojam, pat dusmojamies. Arī meklējam, apspriežam, kāpēc mums kaut kas neiznāk. Nē, tas nav pareizais vārds, precīzāk būtu – kaut kā trūkst. Mēs lepojamies par to, ka esam tāda latviska vide, un it kā viss ir kārtībā, mēs patiešām visi strādājam, taču nez kāpēc neizraujamies, netiekam uz virsotni. Gaidām jauno enerģiju, esam satraukušies, dažreiz sakām, vai nav tā, ka par daudz prātojam. Vienkārši strādāsim, un viss būs kārtībā. Varbūt, lai būtu sprādziens, vajag nedaudz brīvības. Tā gaidīšanas atkarība, iespējams, vienkārši neatstāj mūs pašu vainas dēļ.

E.F. Jā, te ir tā otrā problēma. Ja radoša virsotne kļūst par pašmērķi, var nonākt strupceļā. Ļaujies grūtībām, ej caur tām un visu dari, un tad jau arī notiek... Bet nostādīt mērķi, kas mums taču beidzot jāsasniedz, un dzīties uz to – tas nav radošs process.

R.J. Laikam jā.

M.S. Mani, starp citu, pārsteidza, ka šajā pandēmijas laikā Valmieras teātris, šķiet, ir vienīgais, kas turpina strādāt, ne tikai iestudējot izrādes, bet arī tās atmēģinot. Vai nav grūti aktieriem spēlēt tādā tukšumā?

R.J. Šausmīgi grūti.

E.F. Bet tad man ir jautājums tev, Rihard. Mēs izrādi pabeidzām, kā tu zini, novembrī. Pieņemsim, ka šīs atmēģināšanas reizi mēnesī nebūtu. Cerams, ka rudenī izrādi ieliks repertuārā, un mēs publisko pirmizrādi spēlēsim septembrī. Vai aktieriem nebūtu tikpat šausmīgi grūti to darīt, ja pārtraukums būtu bijis turpat gadu?

R.J. Edmund, nepārproti, mēs superīgi izbaudījām mēģinājuma procesu, tik daudz ieguvām, kā arī paši darījām, lai tā spēlēšana būtu prieks. Kad izrāde ir nodota, tas viss manī ir. Atjaunot man personīgi noteikti būtu vieglāk, ja es justu skatītāju tuvumu. Tā ir īpaša enerģija, kuru es izskaidrot tiešām nevaru, bet tā mani bīda uz priekšu. Tagad, kad mēs sākam atmēģināt visas izrādes, tas mans aktiera pulveris ir jātur sauss. Man liekas, tā ir aktiera atbildība mācēt turēt sevi formā. Protams, ja kādam kolēģim ir vajadzīga palīdzība, tu esi tam gatavs. Ja vajag, tad tu spēlēsi tukšā zālē. Jo tāds ir aktiera galvenais uzdevums – mācēt un gribēt palīdzēt kolēģiem. Mēs palīdzam cits citam, un tad izrāde uzlido sekunžu laikā. Bet sistemātiski atmēģināt tukšā zālē ir ļoti grūti, tu nesaņem atpakaļ enerģiju. Kad pandēmija vēl tikai sākās, mums bija dažas izrādes ar 20–25 skatītājiem. Pēc tām izrādēm es nevarēju aiziet mājās, pusstundu sēdēju, man bija iztukšotības sajūta. Zinu, kāpēc: uz skatuves es nemeloju, atdodu visu, kas ir sakrāts. Man patīk nākt uz izrādi beidzamā mirklī, jo izrādes tapšanas procesā esmu maksimāli sastrādājis visu, kas vien iespējams, saglabājis to sevī, un katru reizi, kad atveru izrādes failu, tur viss ir tieši tāpat, kā bija saglabāts beidzamajā reizē. Tajā mirklī, kad es iziešu uz skatuves, būšu neapturams, atdošu visu, kas manī ir, un fails tiks atkal atjaunināts un papildināts ar emocijām, ko saglabāšu. Bet ļoti grūti, ja ir jāatdod sakrātā enerģija tukšumam. Ideāli būtu, ja pēc galvenā ģenerālmēģinājuma, kurā nav pirmizrādes sajūtas, režisors paziņotu, ka tad, kad teātris tiks atvērts, būs divas nedēļas šīs izrādes mēģinājumiem. Tad es kā aktieris jau neapzināti iešu spēlēt tieši skatītājiem.

E.F. Nedrīkst nenovērtēt pašu procesu. Cilvēks, piemēram, veido no māla krūzi, viņš jau tajā brīdī nedomā par iznākumu. Es mēģinu ar aktieriem un ik reizi baudu radošo procesu.

R.J. Process – tā ir cita lieta, jo tur valda sajūta, ka taisi izrādi.

M.S. Klausoties, cik pilnvērtīgi aktieris atdod sevi savam darbam, nodomāju, cik jauki būtu, ja ar Rihardu un viņa kolēģiem kā režisors strādātu, piemēram, Valters Sīlis.

I.S. Viņš ir mūsu režisors. Neatņem Nacionālajam.

M.S. Nu, protams. Kaut gan varbūt tas ideālākais variants būtu bijis kāds pavisam jauns režisors. Teiksim, no Kvadrifrona.

I.S. Valmieras teātrī nākamajā sezonā pastāvīgi sāks strādāt Toms Treinis. Viņa atbildība būs arī darbs ar jauniem aktieriem. Ir jādod laiks. Viņš ir labi startējis ar Leldes Stumbres Nākošpavasar.

E.F. Ja paskatās uz Valmieras teātra plāniem, būtībā nekā nav tāda, ko vajadzētu atmest. Arī rezultāti ir pietiekami pārliecinoši. Labi, gadījums ar Indru Rogu mākslinieciskās vadītājas amatā nebija tik veiksmīgs, taču tapa arī ļoti labas izrādes, kaut vai tā pati Zojkina kvartira, Meistars un Margarita, Šekspīra Hamlets. Bet vēl viena problēma, kā man šķiet, ir saistīta ar teātra vietu. Tas ir reģiona teātris, un, iespējams, vidzemnieki vēlas tradicionālāku teātri. Tāpēc, runājot par galveno režisoru Valmieras teātrī, manuprāt, ir jāsaprot, ka šī problēma ir jārisina ļoti pārdomāti. Piekrītu Ievai – man arī ir pārliecība, ka Toms Treinis ir perspektīvs, un ir jāskatās, kā viņš strādā, kādas ir viņa mākslinieka ambīcijas, varbūt tiešām kaut kas nopietns izveidosies.

I.S. Jāgaida. Teātris to ir pelnījis. Runājot arī par pagājušo sezonu, manuprāt, bija tikpat labas izrādes kā Liepājas teātrī. Tikai neaizmirsīsim vienu – tas, ka kritika augstu vērtē izrādi, diemžēl negarantē publikas interesi. Bet spēlēt tukšā zālē… Rihards par to jau runāja. 

E.F. Jā, mūžīga problēma. Bieži vien sakrīt, bet nav maz tādu gadījumu: kritika nepieņem, bet publika ir sajūsmā. Vai otrādi. Mums, piemēram, Mihails Kublinskis savulaik iestudēja Artūra Millera Ceļojošā komija galu, kas ieguva Spēlmaņu nakts nomināciju kā gada dramatiskā izrāde, bet cilvēki nenāca. Vēl viena interesanta problēma: pat ja nozares profesionāļi kādu izrādi sauc par laikmetīgu gan satura ziņā, gan estētiski, bet skatītāji nenāk, tad man rodas jautājums, vai tā patiešām ir laikmetīga. Manuprāt, laikmetīgums nozīmē uzrunāt sava laika skatītāju, raisīt viņā emocijas, pārdomas, vienalga, vai saturs ir pārcelts uz šodienu vai ne. Būtībā mēs visi varam secināt: ja izrāde mani neaizskar, neskar ne domas, ne sirdi, tātad man tā nav laikmetīga. Tas ir viens no galvenajiem kritērijiem. Paliksim pie tā – māksla ir māksla.

Žurnāli